Sezonas atklāšana ar neierastu repertuāru

Liela ažiotāža pavadīja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra jubilejas sezonas pirmo koncertu ar Raimondu Paulu un Marisu Jansonu. Tikpat daudz klausītāju sagaidīja Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” atgriešanos Lielajā ģildē pēc vasaras pārtraukuma – arī jubilejas sezonas ieskaņā, un atšķirība vienīgi tā, ka Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris patlaban var atskatīties uz 90 gadus senu vēsturi, bet “Sinfonietta Rīga” – uz savas pastāvēšanas pirmo desmitgadi. Daudz klusāk pagāja sezonas atklāšanas koncerti orķestrim “Rīga” un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskajam orķestrim – pirmajam 2016. gada 29. septembrī Lielajā ģildē, savukārt otrajam – 1. oktobrī Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē. Taču nepelnīti, jo abi orķestri regulāri piedāvā no standartrepertuāra atšķirīgas programmas, sadarbojoties ar latviešu komponistiem, atrodot Latvijā ilgi nedzirdētas vai vispār līdz šim nezināmas partitūras un muzicējot kopā ar augstu novērtētiem solistiem. Tā arī šoreiz – Latvijā dzimušais čellists Ramons Jaffe uz skatuves kāpa orķestra “Rīga” koncerta pirmajā daļā, bet pēc divām dienām Mūzikas akadēmijā varēja dzirdēt kārtējo profesionālo vijolnieces Evas Binderes priekšnesumu; repertuārā iekļautie atskaņotāju jaunatradumi bija ja ne aizraujoši, tad vismaz interesanti; un, ja arī interpretiem ne viss padevās vienlīdz tīri un precīzi, abu koncertu noklausīšanās tomēr nepavisam nelika vilties.

Andris Sējāns pēc vokālās grupas “Cosmos” aktīvās darbības beigām 2010. gadā aizvien nopietnāk pievērsies kompozīcijai, un orķestra “Rīga” sezonas atklāšanas koncertu ievadīja viņa radītais opuss “Karavāna”. Ideja tēlaina un asprātīga, vienlaikus atainojot gan bērnu atgriešanos skolā pēc vasaras brīvlaika, gan arī mūziķu pakāpenisku ierašanos pie orķestra pultīm pēc atvaļinājuma, un arī “Karavānas” skaņuraksts, kas balstīts “Dabas koncertzāles” muzikālajā materiālā, veidots gana prasmīgi. Skaņdarba tēmas vairākkārtēji izvedumi aicina ieklausīties orķestra krāsu, harmoniju un ritmu variācijās, pūšaminstrumentu skanējumam papildenerģiju piešķir roka sitaminstrumentu komplekts un elektriskā ģitāra; darba pēdējā posmā parādās vēl negaidīti kontrasti, līdz beigās uz skatuves uznāk arī diriģents Valdis Butāns un ar gonga sitienu visam pieliek punktu. Protams, tā nav akadēmiska koncertmūzika, taču uzrakstīta ar māksliniecisku gaumi, un šeit nevarēja nepamanīt arī orķestra dalībnieku spēju muzicēt ritmiski saskaņoti bez tiešas diriģenta klātbūtnes.

Akadēmiskas konvencijas nekad nav saistījušas arī ekscentrisko austriešu pianistu Frīdrihu Guldu. Līdztekus Vīnes klasiķu un romantisma meistaru interpretācijām viņš izcēlās ar eksperimentiem džeza un brīvās improvizācijas jomā; lai palielinātu publikas interesi par saviem koncertiem, pianists vairākkārt publicēja viltotus paziņojumus par savu nāvi, kuriem sekoja “augšāmcelšanās turneja” (līdz pēdējais nekrologs patiešām izrādījās liktenīgs); solokoncertos Frīdrihs Gulda mēdza ierasties tādā pašā apģērbā kā paša organizētajās reiva pārtijās, un muzikologi piezīmēja, ka slavenais pianists izskatās kā “serbu suteners”; viņš bija arī viens no pirmajiem pēc 18. gadsimta, kurš Johana Sebastiāna Baha mūziku atskaņoja klavihorda izpildījumā, baroka laikmeta instrumentāriju bieži iesaistot arī džeza priekšnesumos.

Šajā kontekstā nepārsteidza Frīdriha Guldas komponista veikuma – 1980. gadā sarakstītā koncerta čellam un pūtēju orķestrim – neordinārais raksturs. Pēc Andra Sējāna opusa turpat uz skatuves palika gan roka perkusijas, gan kubiešu kongas, un jau pirmās čella koncerta taktis vēstīja par populārās un klasiskās mūzikas sapludinājumu. Tiesa, pavisam citā stilistiskā virzienā un emocionālā izteiksmē – oriģinālajā piecdaļu ciklā pastāvīgi mijās varen jautras, možas un izklaidējošas tēmas ar liriskām melodijām Johana Štrausa un citu 19. gadsimta Vīnes komponistu garā, savukārt ģitāras partija, kura brīžiem acīmredzami pildīja klavesīna funkciju, bet citkārt atgādināja par senlaicīgu flamenko, lieku reizi lika atcerēties, ka Frīdriham Guldam nav bijusi sveša ne baroka un klasicisma māksla, ne postmoderna polistilistika. Pats atskaņojums saucams par radošu veiksmi – teicamā saspēlē ar solistu diriģents Valdis Butāns pūtēju ansambli droši un pārliecināti vadīja cauri visām koncerta temporitma, dinamikas un noskaņu maiņām, turpretī Ramona Jaffes čella skanējums, ja arī brīžiem bija pārāk metālisks, pārsvarā tomēr uzrunāja gan ar toņa izteiksmīgumu, gan ar interpretācijas artistiskumu un humora izjūtu. Bez šaubām, tikai pats Frīdrihs Gulda varētu atbildēt, cik lielā mērā viņa koncerts čellam un pūtēju orķestrim ir apzināti satīrisks un cik lielā mērā – vienkārši līksms un bezrūpīgs. Un interesanti, kā šo skaņdarbu spēlētu, piemēram, Marta Sudraba. Vai Sola Gabeta.

Pēc starpbrīža programmas turpinājums nāca ar otru latviešu mūzikas pirmatskaņojumu – Imanta Zemzara opusu “Arkādija”. Komponistu, īpaši pēdējos gados, nekādi nevar saukt par daudzrakstītāju, tādēļ katra jauna viņa radīta lielākas formas partitūra vienmēr raisa īpašu interesi – un “Arkādija” nebija izņēmums. No šī darba saņēmu to, ko gaidīju, – arī šeit Imanta Zemzara daiļradē izpaužas citās mākslas jomās gūtie iespaidi, šoreiz komponistu iedvesmojot Jaņa Rozentāla simtpiecdesmitgadei veltītajā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādē redzamajai gleznai “Arkādija”; arī šeit autors radījis muzikālu tēlojumu, kur dramatiski konfliktējošu norišu vietā stājies lirisks, taču psiholoģiski neviennozīmīgs vērojums; un arī šajā gadījumā komponists apliecinājis savu profesionalitāti un izsmalcinātu muzikālo gaumi. Pēc pirmajiem koka pūšaminstrumentu motīviem sekojot tālākajai skaņdarba attīstībai sonori sabiezinātākās līnijās, pakāpeniski atklājas, ka mūzikas idilliskais pieteikums ir mānīgs; skaņurakstā ievijas gan elēģiskākas, gan satrauktākas izjūtas, komponista uzburtās pastorālās ainas debesīs mākoņi te sablīvējas, te izkliedējas, un darba izskaņu iespējams uztvert dažādi. Varbūt kā nostalģisku atgriešanos pie sākumā dzirdamā vēstījuma. Bet varbūt kā atziņu, kura tika formulēta jau antīkajā pasaulē: “Nāve ir arī Arkādijā.” Atliek vien pieminēt, ka orķestra “Rīga” pūtēji muzicēja tīri un saliedēti, atsaucoties uz Valda Butāna iecerēm interpretācijas mākslinieciskās dramaturģijas un emocionālā kolorīta iedzīvinājumā, līdz ar to domāju, ka pirmatskaņojums priecēja arī pašu komponistu.

Visbeidzot, divi Erika Vitekra skaņdarbi – “Equus” un cikls “Rēgu vilciens”. Uzreiz jāteic, ka pēc visa iepriekš dzirdētā labprātāk būtu klausījies kaut ko no pavisam citas estētikas – dramatiskāku, nopietnāku, izaicinošāku, jo 1970. gadā dzimušā autora daiļrade drīzāk iekļaujas tajā konvencionālajā paradigmā, kuru pārstāv daudzi citi amerikāņu, angļu un kanādiešu komponisti. Kopš 20. gadsimta otrās puses viņi ir lielos kvantumos producējuši tieši pūtēju orķestriem adresētu mūziku, kura gan veidota ar vērā ņemamām profesionālām iemaņām un emocionālu vērienu, tomēr kopumā atstāj visai ilustratīvu un vienveidīgu priekšstatu. Tādēļ, lai arī cik tiešas vizuālas un literāras asociācijas izsauktu Imanta Zemzara “Arkādija”, Erika Vitekra “Equus” un “Rēgu vilciens” raisīja vēl tiešākus, vēl uzskatāmākus kinematogrāfiskas dabas iespaidus, ko bija grūti attiecināt uz koncertmūzikas definīciju. No otra skatpunkta – Vitekra partitūras nebūt vēl nav banālākā pūtēju orķestra repertuāra daļa; var pat apbrīnot instrumentācijas virtuozitāti, ar kādu komponists izklāsta savas radošās idejas, un arī formas ritējums šeit ir loģisks, pārdomāts un spraigs. Līdz ar to jāsecina, ka labā atskaņojumā šai mūzikai netrūkst sava valdzinājuma, un orķestra “Rīga” sniegums nepārprotami bija izdevies. Bez šaubām, visa koncerta gaitā viens otrs skaņuraksta izvedums izklausījās neprecīzi artikulēts, ritmiski neveikls vai intonatīvi šaubīgs, taču kopumā gan abu Vitekra darbu lasījumi, gan Andra Sējāna, Frīdriha Guldas un Imanta Zemzara mūzikas interpretācijas vēstīja, ka Valda Butāna un orķestra “Rīga” mākslinieciskais dialogs nesis kvalitatīvākus rezultātus nekā, piemēram, iepriekšējās sezonas sākumā. Skaidrs, ka tad, ja saksofonu grupā spēlē tādi meistari kā Arvīds Kazlausks un Oskars Petrauskis, savukārt oboju grupā – Uldis Urbāns, diriģents var rēķināties ar pienācīgu atskaņojuma līmeni, taču šoreiz gana izkopti skanēja arī tādi kaprīzi instrumenti kā mežragi un tubas, un tas attiecināms arī uz visiem pārējiem koka un metāla pūšaminstrumentiem. Vēl tikai jāpiebilst, ka turpmākajā sezonā orķestra profesionālās prasmes būs iespējams noteikt visdažādākajos stilos un žanros – džeza standartos, Ziemassvētku dziesmās, klasiskās vokāli instrumentālās partitūrās, 20. gadsimta opusos, jaunos latviešu komponistu darbos. (..)