Pavasara festivāla “Windstream” programmā 11. aprīlī VEF Kultūras pilī orķestris “Rīga” ar Valdi Butānu pie diriģenta pults sniedza koncertu, kurā izskanēja Indijai un tās kultūrai veltīti skaņdarbi – amerikāņu komponista Danas Vilsona “Avatārs” fagotam (solists Raimonds Gulbis) un pūtēju kameransamblim un spāņu komponista Luisa Serano Alarkona četrdaļīgais skaņdarbs “Marko Polo. Indijas grāmata”, kura atskaņojumā piedalījās arī Anatolijs Popovs (sītara), Balradžs Sings (tabla) un Sandra Ekspedere (tampura).

Noteiktība nenoteiktībā

Mūsdienu amerikāņu komponists Dana Vilsons opusam “Avatārs” iedvesmu smēlies hinduisma reliģijā. Tajā jēdziens “avatārs” apzīmē Višnu manifestācijas dažādās dievību formās. Programmatiskais pieteikums no autora puses rosināja sagaidīt sakrālas ievirzes noskaņu, taču, skaņdarbam izskanot, kļuva skaidrs, ka tā drīzāk bija kā pastkartīte no Indijas amerikāņu gaumē – spilgtās krāsās triepta, vairāk objektīva nekā subjektīva, ar uzlādētu un ātru pulsu. Eklektiskajā kokteilī ieskanējās gan Austrumu un džeza mūzikas intonācijas, gan minimālisma grūvs, gan polifoni attīstības paņēmieni. Lai arī neviens no tiem skaņdarba gaitā neizvirzījās priekšplānā, klausītāja uzmanība bija nepārtraukti noturēta, jo aiz katra nākamā pagrieziena bija sagaidāms jau kaut kas cits.

Fagotista Raimonda Gulbja spēle bija kustīga kā ūdenszāle, ar izlīdzinātu skanējumu un vijīgu frāzējumu elastīgi manevrējot Danas Vilsona piesātinātajā skaņu jūrā. “Avatāra” fagota solo partija bija tik mainīga kā reklāmas Taimskvēra videoekrānos – informācijas ir daudz, tā nomainās ātrā tempā –, taču katram attēla zibsnim no solista puses tika piemeklēta atbilstoša muzikālā izteiksmība, te iznākot priekšplānā, te ieplūstot kopējā ansamblī. Komponists ar izdomas bagātu rakstību gan vairāk apveltījis tieši pavadošā ansambļa partijas, kurās skanēja ausi piesaistoši tembrālie salikumi, tematiskie “graudi” un muzikālās figūras ar intriģējošu mūzikas ritējumu. Šajā blīvajā skaņu kokteilī un mūzikas nenoteiktībā orķestra “Rīga” sniegums izcēlās ar precizitāti un māksliniecisku saliedētību, bet īpaši pārliecinošs bija diriģenta Valda Butāna fokuss un spēja saglabāt teju nesatricināmu noteiktību, ļaujot skaidri uztvert skaņdarba nepārtraukto mainīgumu un sekot tam līdzi ar patiesu interesi. Vienubrīd gan radās jautājums par balansu, kas droši vien būtu aizrādījums apskaņošanas virzienā, jo dažos mirkļos klavieres un sitaminstrumenti šķita par skaļu, nomācot fagota solo un pūtēju ansambli.

Ceļojums 3D filmā

Spāņu mūsdienu komponista Luisa Serano Alarkona “Indijas grāmatas” atskaņojums izvērtās par piedzīvojumu filmas cienīgu ceļojumu, kurā klausītājiem teju vai jāpiesprādzējas, jo ar mūzikas palīdzību tiek iedotas 3D brilles, kas iekustina vizuālas asociācijas par Marko Polo jūras braucieniem. Arī spāņu komponista partitūrai bija raksturīgs intensīvs, brīžiem pat pārsātināts mūzikas materiāls. Koncertā savienojās divi veiksmes elementi: gan Alarkona meistarīgā instrumentācija, kurā pūtēju orķestris atklājas kā aizraujošs stāstnieks, gan diriģenta Butāna prasme tik blīvā mūzikas informācijā izcelt un iekustināt nepieciešamās sviras, lai orķestra skanējums būtu sabalansēts, krāsains un daudzveidīgs.

Starp izpildījuma kvalitātēm minamas mērķtiecīgi sasniegtās kulmināciju virsotnes, organiskās un precīzās tempu maiņas, loģiskās posmu pārejas un to attīstība visa skaņdarba kontekstā. Lielisks bija flautista Anda Klučnieka solo pašā ievadā – etnisks un noslēpumains kā klejotāja ilgas trejdeviņās jūrās. Tas deva impulsu visa skaņdarba tēlainības uztverei. Šķiet, šis daudzpusīgais mūziķis spēj uzburt nepieciešamo atmosfēru un muzikālo bildi visdažādākajos stilos un ar jebkura veida flautu. Rāgas daļas improvizācija, kurā ar pilnu jaudu izpaudās indiešu tautas mūzikas instrumentu spēlmaņi, pirmajā mirklī šķita skanam kā ārpus visas kompozīcijas kopainas. Acīmredzot komponists pāreju pie Indijas vēlējies piedāvāt kā spēju kontrastu iepriekšējām divām daļām, taču pakāpeniski tā ieplūda orķestra skanējumā, organiski iekrāsojot nākamo ceļojuma impresiju un turpinot tās neparedzamo virzību. Pēc kinematogrāfiskā mūzikas karuseļa darbs izskanēja kā mierinoša atgriešanās mājās, Marko Polo gadījumā – Venēcijā.

Neskatoties uz viesošanos raibajos mūzikas līkločos no Amerikas līdz Mongolijai un Indijai, koncerts paradoksālā kārtā emocionāli sniedza māju sajūtu, jo sevi un savas mājas nereti labāk izprotam, kad tās ieraugām un piedzīvojam no cita, krasi atšķirīga, redzespunkta. Prieks par orķestra “Rīga” iniciatīvu atskaņot šādu mūsdienu skaņražu mūziku ar citu kultūru vēsmām, kurā pūtēju orķestris var atklāties kā daudzveidīgs un spilgts instruments komponistu un diriģenta rokās un piedevām to izpildīt tik mākslinieciski saistošā kvalitātē. Tas, izrādās, var kļūt par jaunatklājumu gan vienkāršam mūzikas mīļotājam, gan profesionālam klausītājam, kura ausīm sagādāt pārsteigumu ir sarežģītāks uzdevums, nekā atrisināt algebras vienādojumu centralizētajā eksāmenā.

“Estētiska sprieduma – kā sprieduma, kam jādibinās uz kādu aprioru principu, – pretenzijai uz vispārnozīmību jebkuram subjektam vajadzīga dedukcija (t. i., pretenzijas leģitimācija), kas vēl jāpievieno šā sprieduma ekspozīcijai, ja, proti, spriedums attiecas uz labvēlīgumu vai nelabvēlīgumu pret objekta formu.”

Protams, šā teksta vietā tikpat labi varēja būt arī, piemēram, kāds Žorža Simenona gabals, bet doma ir skaidra – arī VEF Kultūras pils Lielā zāle pienācīgi jāapgaismo līdz pat diriģenta uznākšanai uz skatuves, lai es Andra Amerika runas laikā varētu mierīgi lasīt grāmatu. Citādā ziņā gan Rīgas svētku ietvaros notikušais koncerts “Simtgades skaņas” 2018. gada 18. augustā sniedza vairākus patīkamus pārsteigumus – pirmkārt, orķestris “Rīga”, kurš pēc vasaras brīvdienām jau atskaņojis vairākas nopietnas un kvalitatīvas programmas Rīgas Domā, savu darbību tikpat augstā līmenī turpināja arī šoreiz, otrkārt, ar pārējo koncerta dalībnieku – Tallinas kamerorķestra un Viļņas Svētā Kristofora kamerorķestra – līdzdalību publika sagaidīja pārdomātu, saistošu un lielā mērā neordināru māksliniecisko koncepciju. Un šāda programma jau uzskatāma par vērā ņemamu vērtību ne tikai Rīgas svētku, bet arī visu Baltijas valstu simtgades kontekstā.

Sākums ar Artura Maskata “Tango” Ilonas Breģes pārlikumā gan parādīja, ka VEF Kultūras pils nopietniem koncertiem ir problemātiska, un ar apskaņošanas kvalitāti stīgu orķestrim paveicās vairāk; Valda Butāna vadītie pūšaminstrumentālisti un akordeonists Artūrs Noviks bija darījuši ļoti daudz, lai gana intensīvi un spraigi iedzīvinātu Maskata opusa emocijas un atklāsmes, taču aranžējums tomēr nevar aizstāt oriģinālieceri, un blāvā akustikā mūziķu spēlētais “Tango” līdz klausītājiem nonāca ar pārlieku lieliem informācijas zudumiem. Jācer, ka Tallinā un Viļņā orķestrim “Rīga” būs labvēlīgāki apstākļi. Lietuvieša Jona Jurkūna jaunradītā partitūra “Zvirbuļa sapnis” turpretī pirmatskaņojumu piedzīvoja tieši Rīgā, dodot latviešu publikai iespēju iepazīties ar kolorītās etnomūziķes Veronikas Poviļonienes, saksofonista Petra Višņauska un Modesta Barkauska vadītā Viļņas Svētā Kristofora kamerorķestra priekšnesumu. Atraktīva postminimālisma estētikā rakstītais, teatrālu norišu un folkloras motīvu caurvītais vokāli instrumentālais opuss, bez šaubām, sanācis caurcaurēm lietuvisks, taču jādomā, ka arī ārpusnieki varēja uztvert gan interpretācijas piepildījumu, gan pašas mūzikas kompozicionālo trāpīgumu un kontrastu gammu.

Koncerta pirmajā daļā tomēr visspilgtāko iespaidu atstāja igauņa Jāna Rētsa Pirmais koncerts kamerorķestrim. Precīzāk – 1961. gadā radītā cikla pirmā daļa (zināma līdzība ar komponista laikabiedru – 30. gados dzimušo latviešu mūzikas klasiķu – radošo domāšanu), kam sekoja izvērsta improvizācija par konkrēto tematisko materiālu, Tallinas kamerorķestra stīdziniekiem pievienojoties Raivo Tafe­nau ar saksofonu un Tītam Kikasam ar elektrisko vijoli. Rezultāts izvērtās suģestējošs – gan oriģināla dēļ, kurā ar neoklasicisma parametru palīdzību spoži atklāti laikmetīgi vaibsti, gan pievienotās mūsdienu refleksijas dēļ, kur izklaides žanru klātbūtne tikai akcentēja daudzslāņaina dialoga rakursus. Turpat arī veidojās salīdzinājums ar lietuviešu uzstāšanos, kas nāca par labu Petra Višņauska prasmēm un talantam, turpretī stīgu orķestra spēlē ieguvēji izrādījās tieši igauņu viesmākslinieki.

Programmas otro daļu ar visu triju orķestru kopīgu priekšnesumu ievadīja cita 20. gadsimta igauņu klasiķa – Eino Tamberga – izteiksmīgās “Atklāšanas fanfaras” saliedētā un mūzikas garam atbilstošā priekšnesumā Modesta Barkauska vadībā. Diriģentam un instrumentālistiem nekādas problēmas nesagādāja arī bigbenda spēles noteikumi, iejūtoties Toma Leibura skaņdarba “Viļņas mozaīka” izklaidējošajā stilistikā, kam sekoja vēl viena veiksmīga interpretācija jau ekspresīvākās noskaņās – Raimonda Paula 80. gadu dziesma “Es sev paņemšu līdz” Viļņa Šmīdberga aranžējumā un Valda Butāna vadībā ar Daumanta Kalniņa solo. Visbeidzot, Djūka Elingtona cikls “Nakts būtne” – klasisks piemērs, kā džeza mūzikai piešķirt plašākas dimensijas un orķestrācijas mērogu, un šī radošā pasaule 18. augusta koncerta izskaņā guva pārliecinošu un mērķtiecīgu atspoguļojumu, kura harmoniskajā veidolā neatņemama vieta bija gan džeza trio (pianists Kirke Karja, kontrabasists Mih­kels Melgands un bundzinieks Normunds Everts) un latviešu pūšaminstrumentālistu, gan lietuviešu un igauņu stīdzinieku un diriģenta Valda Butāna veikumam.

Rezumējot – jācer, ka koncerta “Simtgades skaņas” repertuārs nepaliks gluži vientulīgs, un latviešu interpreti nākotnē pievērsīsies vismaz Jāna Rētsa daiļradei. Būtu vēlams noskaidrot, kas īsti atskaņotājus sagaida tajā pašā 1961. gadā komponētajā simfoniskajā poēmā “Oda pirmajam kosmonautam”, oratorijā “Pavasaris” (ar Majakovska dzeju) vai Ceturtajā – “Kosmiskajā simfonijā” (interesanti, kā tā skanētu līdzās Ādolfa Skultes “Kosmiskajai simfonijai”), bet jau tagad ir skaidrs, ka Rētsa Pirmais koncerts kamerorķestrim lieliski iederētos vienā programmā gan ar Artura Maskata klavierkoncertu, gan ar vairākus gadu desmitus senā pagātnē rakstītajām Paula Dambja, Pētera Plakida, Romualda Kalsona partitūrām.

Devīto gadu sagaidīts orķestra “Rīga” pavasara festivāls “Windstream”, devīto reizi pēc kārtas Orķestris apliecina savas spējas visdramatiskāko lielizmēra opusu atskaņojumos (programmā gaidāma Tomasa Trahsela “Apokaliptiskā simfonija” un Volfganga Amadeja Mocarta Rekviēms) un nepārejošo interesi par latviešu mūziku (festivāls noslēgsies 12. aprīlī ar koncertu “Mirklis Morikonem un meitenei no Ipanemas”), taču sākums svinēts Leonarda Bernsteina simtgades zīmē.

Žēl, ka Bernsteins oriģinālā neko nav atstājis pūtēju orķestrim, taču nav nekāds pārsteigums, ka Orķestris “Rīga” nolēmis veltīt atsevišķu koncertu tieši viņam – džeza, populārās un akadēmiskās mūzikas sintēze, kas, arī izpausta krāšņos pūšaminstrumentu tembros, Bernsteinam bijusi aktuāla vienmēr, un šāda skaņumāksla arī ir viena no Orķestra “Rīga” prioritātēm. Leonarda Bernsteina mūzika Latvijā spēlēta gana daudz, taču vairāki nopietnākie opusi komponista darbu vidū, piemēram, trīs simfonijas, līdz šim palikuši nezināmi, tādēļ jācer, ka, tuvojoties komponista dzimšanas dienai 25. augustā, par to šeit atcerēsies arī citi mūziķi. Turpretī Orķestris “Rīga” 2018. gada 18. martā Lielajā ģildē pārsvarā atgādināja par Latvijā kādreiz jau atskaņotiem Bernsteina darbiem – grandiozā muzikāli skatuviskā “Mesa” Garīgās mūzikas festivālā skanēja 2007. gadā, mūzikls “Vestsaidas stāsts” uzvests gan Ķīpsalas hallē, gan Liepājas teātrī, koncerta piedeva – “Wrong Note Rag” – atsauca atmiņā Vecgada koncertu 2014. gadā ar mūziklu “Brīnišķīgā pilsēta”, bet uvertīra operetei “Kandids” skanēja vēl pavisam nesen Lielās Mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā.

Tovakar Orķestris “Rīga” saņēma balvu “Par izcilu sniegumu gada garumā”. Un 18. marta koncerts tad arī rosināja domāt, kas tajā dzirdamajās interpretācijās bija profesionāli augstā līmenī un kādos rakursos vēl pietrūkst līdz izcilībai, – un tas attiecināms arī uz šai programmai pieaicināto diriģentu Kasparu Ādamsonu, kura sniegums savukārt salīdzināms ar viņa neseno sadarbību ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un “VEIN trio”. Koncerta gaita, kurā “Kandida” uvertīru nomainīja “Divertisments” orķestrim, metāla pūšaminstrumentu kvintetam un pūtēju orķestrim aranžētā svīta no “Mesas” un “Time Square 1944” no mūzikla “Pilsētā”, bet pēc pārtraukuma sekoja četru deju svīta un seši dziedājumi no mūzikla “Vestsaidas stāsts”, lika secināt, ka Orķestris “Rīga” visdrošāk jūtas Bernsteina mūzikas gaišākajā, līksmākajā, izklaidējošākajā daļā. Arī tur, kur jāataino liriskas noskaņas, jo veidot pienācīgu dialogu ar solistiem Anniju Putniņu un Mihailu Čuļpajevu orķestrim nebija nekādu problēmu, savukārt ainā no mūzikla “Pilsētā”, “Kandida” uvertīrā, “Valsī”, “Mazurkā”, “Sambā” no “Divertismenta” orķestris muzicēja koši un atraisīti – ar precīzu intonāciju, izkoptiem tembriem, ritmiski saliedētu spēli un izsvērtu skaņas balansu.

Zināmas problēmas sākas tad, kad jāatspoguļo Bernsteina mūzikas dramatiskā intensitāte un viņa daiļradē pastāvīgi klātesošā groteska, ironija un izaicinājums – tad skaņuraksta lasījumā iezagās kļūmes, bet interpretācijas parametri kļuva nespodrāki un izplūdušāki. Cik solistu ansamblis jutās nepārliecinoši Bernsteina “Mesas” lappusēs, tik lielā mērā orķestra “Rīga” solisti atplauka 1944. gada Taimskvēra gleznojumā, un līdzīgu iespaidu radīja arī Kaspara Ādamsona saprašanās ar orķestri. Bernsteina mūzikas emocionāli saulainākajos posmos šeit tika rūpīgi izzīmēta arī vissarežģītākā poliritmika, bet, diriģentam un orķestrim saskaroties ar daudznozīmīgākām un dzēlīgākām atklāsmēm, interpretācijas spriegums atslāba. Toties par īstu veiksmi jānosauc “Vestsaidas stāsta” vokāli simfonisko fragmentu iedzīvinājumi – pirmām kārtām abu solistu dēļ. Annijas Putniņas balss atbilst tieši tam, ko parasti gaida no mūziklu dziedātājas – uzstāšanās dabiskumu šeit bagātina pieredzes un skološanās ceļā iegūtas kolorītas krāsas, turpretī Mihails Čuļpajevs apbur ar muzikāli skatuvisku šarmu un tikpat dabisku emocionālu izteiksmību.

Visbeidzot, atgriežoties pie tīras orķestra mūzikas ar Bernsteinam raksturīgajiem kaprīzajiem ritmiem, neordinārajiem tembru salikumiem un trauksmaini mainīgās emocionālo afektu plūsmas, Kaspars Ādamsons un Orķestris “Rīga” godam tika galā arī ar “politisko uvertīru” “Slava”. To Bernsteins radīja 1977. gadā par godu Mstislavam Rostropovičam, kad no Padomju Savienības trīs gadus iepriekš izraidītais mūziķis ieradās Vašingtonā, lai stātos pie Nacionālā simfoniskā orķestra galvenā diriģenta pults, un, kā redzams, šī partitūra ir aktuāla joprojām, koncerta laikā liekot apcerēt arī sabiedriski politisko kontekstu. Zīmīgi, ka uvertīra “Slava” izskanēja tieši tajā dienā, kad Krievijā notika Vladimira Putina pārvēlēšana, un zīmīgi arī, ka šī paralēle atgādināja Klaiva Steiplsa Lūisa “Nārnijas hroniku” noslēgumā pausto domu, ka punduri vienmēr būs par punduriem. Pietrūkst tādu titānu kā Rostropoviča un Bernsteina. Pietrūkst Čērčila, Adenauera un de Golla.

Liela ažiotāža pavadīja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra jubilejas sezonas pirmo koncertu ar Raimondu Paulu un Marisu Jansonu. Tikpat daudz klausītāju sagaidīja Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” atgriešanos Lielajā ģildē pēc vasaras pārtraukuma – arī jubilejas sezonas ieskaņā, un atšķirība vienīgi tā, ka Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris patlaban var atskatīties uz 90 gadus senu vēsturi, bet “Sinfonietta Rīga” – uz savas pastāvēšanas pirmo desmitgadi. Daudz klusāk pagāja sezonas atklāšanas koncerti orķestrim “Rīga” un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskajam orķestrim – pirmajam 2016. gada 29. septembrī Lielajā ģildē, savukārt otrajam – 1. oktobrī Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē. Taču nepelnīti, jo abi orķestri regulāri piedāvā no standartrepertuāra atšķirīgas programmas, sadarbojoties ar latviešu komponistiem, atrodot Latvijā ilgi nedzirdētas vai vispār līdz šim nezināmas partitūras un muzicējot kopā ar augstu novērtētiem solistiem. Tā arī šoreiz – Latvijā dzimušais čellists Ramons Jaffe uz skatuves kāpa orķestra “Rīga” koncerta pirmajā daļā, bet pēc divām dienām Mūzikas akadēmijā varēja dzirdēt kārtējo profesionālo vijolnieces Evas Binderes priekšnesumu; repertuārā iekļautie atskaņotāju jaunatradumi bija ja ne aizraujoši, tad vismaz interesanti; un, ja arī interpretiem ne viss padevās vienlīdz tīri un precīzi, abu koncertu noklausīšanās tomēr nepavisam nelika vilties.

Andris Sējāns pēc vokālās grupas “Cosmos” aktīvās darbības beigām 2010. gadā aizvien nopietnāk pievērsies kompozīcijai, un orķestra “Rīga” sezonas atklāšanas koncertu ievadīja viņa radītais opuss “Karavāna”. Ideja tēlaina un asprātīga, vienlaikus atainojot gan bērnu atgriešanos skolā pēc vasaras brīvlaika, gan arī mūziķu pakāpenisku ierašanos pie orķestra pultīm pēc atvaļinājuma, un arī “Karavānas” skaņuraksts, kas balstīts “Dabas koncertzāles” muzikālajā materiālā, veidots gana prasmīgi. Skaņdarba tēmas vairākkārtēji izvedumi aicina ieklausīties orķestra krāsu, harmoniju un ritmu variācijās, pūšaminstrumentu skanējumam papildenerģiju piešķir roka sitaminstrumentu komplekts un elektriskā ģitāra; darba pēdējā posmā parādās vēl negaidīti kontrasti, līdz beigās uz skatuves uznāk arī diriģents Valdis Butāns un ar gonga sitienu visam pieliek punktu. Protams, tā nav akadēmiska koncertmūzika, taču uzrakstīta ar māksliniecisku gaumi, un šeit nevarēja nepamanīt arī orķestra dalībnieku spēju muzicēt ritmiski saskaņoti bez tiešas diriģenta klātbūtnes.

Akadēmiskas konvencijas nekad nav saistījušas arī ekscentrisko austriešu pianistu Frīdrihu Guldu. Līdztekus Vīnes klasiķu un romantisma meistaru interpretācijām viņš izcēlās ar eksperimentiem džeza un brīvās improvizācijas jomā; lai palielinātu publikas interesi par saviem koncertiem, pianists vairākkārt publicēja viltotus paziņojumus par savu nāvi, kuriem sekoja “augšāmcelšanās turneja” (līdz pēdējais nekrologs patiešām izrādījās liktenīgs); solokoncertos Frīdrihs Gulda mēdza ierasties tādā pašā apģērbā kā paša organizētajās reiva pārtijās, un muzikologi piezīmēja, ka slavenais pianists izskatās kā “serbu suteners”; viņš bija arī viens no pirmajiem pēc 18. gadsimta, kurš Johana Sebastiāna Baha mūziku atskaņoja klavihorda izpildījumā, baroka laikmeta instrumentāriju bieži iesaistot arī džeza priekšnesumos.

Šajā kontekstā nepārsteidza Frīdriha Guldas komponista veikuma – 1980. gadā sarakstītā koncerta čellam un pūtēju orķestrim – neordinārais raksturs. Pēc Andra Sējāna opusa turpat uz skatuves palika gan roka perkusijas, gan kubiešu kongas, un jau pirmās čella koncerta taktis vēstīja par populārās un klasiskās mūzikas sapludinājumu. Tiesa, pavisam citā stilistiskā virzienā un emocionālā izteiksmē – oriģinālajā piecdaļu ciklā pastāvīgi mijās varen jautras, možas un izklaidējošas tēmas ar liriskām melodijām Johana Štrausa un citu 19. gadsimta Vīnes komponistu garā, savukārt ģitāras partija, kura brīžiem acīmredzami pildīja klavesīna funkciju, bet citkārt atgādināja par senlaicīgu flamenko, lieku reizi lika atcerēties, ka Frīdriham Guldam nav bijusi sveša ne baroka un klasicisma māksla, ne postmoderna polistilistika. Pats atskaņojums saucams par radošu veiksmi – teicamā saspēlē ar solistu diriģents Valdis Butāns pūtēju ansambli droši un pārliecināti vadīja cauri visām koncerta temporitma, dinamikas un noskaņu maiņām, turpretī Ramona Jaffes čella skanējums, ja arī brīžiem bija pārāk metālisks, pārsvarā tomēr uzrunāja gan ar toņa izteiksmīgumu, gan ar interpretācijas artistiskumu un humora izjūtu. Bez šaubām, tikai pats Frīdrihs Gulda varētu atbildēt, cik lielā mērā viņa koncerts čellam un pūtēju orķestrim ir apzināti satīrisks un cik lielā mērā – vienkārši līksms un bezrūpīgs. Un interesanti, kā šo skaņdarbu spēlētu, piemēram, Marta Sudraba. Vai Sola Gabeta.

Pēc starpbrīža programmas turpinājums nāca ar otru latviešu mūzikas pirmatskaņojumu – Imanta Zemzara opusu “Arkādija”. Komponistu, īpaši pēdējos gados, nekādi nevar saukt par daudzrakstītāju, tādēļ katra jauna viņa radīta lielākas formas partitūra vienmēr raisa īpašu interesi – un “Arkādija” nebija izņēmums. No šī darba saņēmu to, ko gaidīju, – arī šeit Imanta Zemzara daiļradē izpaužas citās mākslas jomās gūtie iespaidi, šoreiz komponistu iedvesmojot Jaņa Rozentāla simtpiecdesmitgadei veltītajā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādē redzamajai gleznai “Arkādija”; arī šeit autors radījis muzikālu tēlojumu, kur dramatiski konfliktējošu norišu vietā stājies lirisks, taču psiholoģiski neviennozīmīgs vērojums; un arī šajā gadījumā komponists apliecinājis savu profesionalitāti un izsmalcinātu muzikālo gaumi. Pēc pirmajiem koka pūšaminstrumentu motīviem sekojot tālākajai skaņdarba attīstībai sonori sabiezinātākās līnijās, pakāpeniski atklājas, ka mūzikas idilliskais pieteikums ir mānīgs; skaņurakstā ievijas gan elēģiskākas, gan satrauktākas izjūtas, komponista uzburtās pastorālās ainas debesīs mākoņi te sablīvējas, te izkliedējas, un darba izskaņu iespējams uztvert dažādi. Varbūt kā nostalģisku atgriešanos pie sākumā dzirdamā vēstījuma. Bet varbūt kā atziņu, kura tika formulēta jau antīkajā pasaulē: “Nāve ir arī Arkādijā.” Atliek vien pieminēt, ka orķestra “Rīga” pūtēji muzicēja tīri un saliedēti, atsaucoties uz Valda Butāna iecerēm interpretācijas mākslinieciskās dramaturģijas un emocionālā kolorīta iedzīvinājumā, līdz ar to domāju, ka pirmatskaņojums priecēja arī pašu komponistu.

Visbeidzot, divi Erika Vitekra skaņdarbi – “Equus” un cikls “Rēgu vilciens”. Uzreiz jāteic, ka pēc visa iepriekš dzirdētā labprātāk būtu klausījies kaut ko no pavisam citas estētikas – dramatiskāku, nopietnāku, izaicinošāku, jo 1970. gadā dzimušā autora daiļrade drīzāk iekļaujas tajā konvencionālajā paradigmā, kuru pārstāv daudzi citi amerikāņu, angļu un kanādiešu komponisti. Kopš 20. gadsimta otrās puses viņi ir lielos kvantumos producējuši tieši pūtēju orķestriem adresētu mūziku, kura gan veidota ar vērā ņemamām profesionālām iemaņām un emocionālu vērienu, tomēr kopumā atstāj visai ilustratīvu un vienveidīgu priekšstatu. Tādēļ, lai arī cik tiešas vizuālas un literāras asociācijas izsauktu Imanta Zemzara “Arkādija”, Erika Vitekra “Equus” un “Rēgu vilciens” raisīja vēl tiešākus, vēl uzskatāmākus kinematogrāfiskas dabas iespaidus, ko bija grūti attiecināt uz koncertmūzikas definīciju. No otra skatpunkta – Vitekra partitūras nebūt vēl nav banālākā pūtēju orķestra repertuāra daļa; var pat apbrīnot instrumentācijas virtuozitāti, ar kādu komponists izklāsta savas radošās idejas, un arī formas ritējums šeit ir loģisks, pārdomāts un spraigs. Līdz ar to jāsecina, ka labā atskaņojumā šai mūzikai netrūkst sava valdzinājuma, un orķestra “Rīga” sniegums nepārprotami bija izdevies. Bez šaubām, visa koncerta gaitā viens otrs skaņuraksta izvedums izklausījās neprecīzi artikulēts, ritmiski neveikls vai intonatīvi šaubīgs, taču kopumā gan abu Vitekra darbu lasījumi, gan Andra Sējāna, Frīdriha Guldas un Imanta Zemzara mūzikas interpretācijas vēstīja, ka Valda Butāna un orķestra “Rīga” mākslinieciskais dialogs nesis kvalitatīvākus rezultātus nekā, piemēram, iepriekšējās sezonas sākumā. Skaidrs, ka tad, ja saksofonu grupā spēlē tādi meistari kā Arvīds Kazlausks un Oskars Petrauskis, savukārt oboju grupā – Uldis Urbāns, diriģents var rēķināties ar pienācīgu atskaņojuma līmeni, taču šoreiz gana izkopti skanēja arī tādi kaprīzi instrumenti kā mežragi un tubas, un tas attiecināms arī uz visiem pārējiem koka un metāla pūšaminstrumentiem. Vēl tikai jāpiebilst, ka turpmākajā sezonā orķestra profesionālās prasmes būs iespējams noteikt visdažādākajos stilos un žanros – džeza standartos, Ziemassvētku dziesmās, klasiskās vokāli instrumentālās partitūrās, 20. gadsimta opusos, jaunos latviešu komponistu darbos. (..)

Ar konceptuāli viengabalainām programmām 2016. gada aprīlī pienācis noslēgums Baltijas Simfoniskajam festivālam un pavasara festivālam “Windstream” – un šie abi koncerti sasaucas vēl ar citiem nesen notikušajiem un tūlīt gaidāmajiem muzikālajiem notikumiem. Baltijas Simfoniskais festivāls, kuru kopā ar igauņu un lietuviešu māksliniekiem organizē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, savā šīgada pēdējā Rīgas koncertā – 8. aprīlī Lielajā ģildē – ar Pētera Vaska simfoniskā opusa “Lauda” atskaņojumu atzīmēja komponista 70. jubileju. Turpretī orķestris “Rīga” turpat Lielajā ģildē 12. aprīlī pavasara festivāla “Windstream” izskaņā uzmanību pievērsa Romualda Kalsona 80. gadskārtai, programmā iekļaujot svītu “Kāzu dziesmas”. Pētera Vaska mūziku šomēnes spēlē sevišķi daudz, un Baltijas Simfoniskā festivāla noslēguma programma te ir tikai viens no pasākumiem komponista jubilejas svinību gaitā, savukārt Romualda Kalsona dzimšanas diena gaidāma 7. septembrī, līdz ar to virkne koncertu ar viņa mūziku vēl priekšā. Taču vienlaikus orķestris “Rīga” un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris nav piemirsis arī citus jubilārus – 23. aprīlī pirms 125 gadiem pasaulē nāca Sergejs Prokofjevs, bet 25. septembrī 110. gadskārta ir Dmitrijam Šostakovičam. Protams, Prokofjeva un Šostakoviča darbu atskaņojumiem nekad nav bijis nepieciešams īpašs atgādinājums, toties uzmanību gan pievērš tas, ka 8. aprīlī koncertrepertuārā ietverta Šostakoviča 1. simfonija, 12. aprīlī – 2. klavierkoncerts, bet 20. aprīlī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncertā – 9. simfonija, visus šos lielas formas darbus vienojot īpašai vitalitātei, aizrautībai un spozmei, kas uz brīdi atstāja otrajā plānā Šostakoviča daiļradē tik ierastās traģiskās dimensijas un psiholoģisko kontemplāciju. Vai šāda izvēle notikusi par godu aizvien straujāk nākošajam pavasarim vai kāda cita iemesla dēļ – tas, visticamāk, paliks nezināms.

/ …. /

Orķestra “Rīga” organizētā pavasara festivāla “Windstream” noslēguma koncerts 12. aprīlī iezīmējās ar īpaši nopietnu un kvalitatīvu programmu – neviena darba, kas kaut ko nozīmētu vienīgi pūtēju orķestru repertuāra kontekstā, tā vietā izvēloties klasiskas vērtības atskaņotāju sastāvam piemērotā instrumentācijā. Sergeja Prokofjeva mūziku te pārstāvēja divas svītas – no mūzikas kinofilmai “Leitnants Kižē” un no baleta “Romeo un Džuljeta”, bet Dmitrija Šostakoviča daiļradi – uvertīra un fināls Ervīna Dresela operai “Nabaga Kolumbs” un 2. klavierkoncerts, klāt vēl pievienojot četras daļas no Romualda Kalsona svītas “Kāzu dziesmas”. Otra novitāte – iespēja dzirdēt, kā orķestris “Rīga” muzicēs diriģenta Aināra Rubiķa vadībā, savukārt trešā – sadarbība ar solistu; orķestris “Rīga” līdz šim uzstājies kopā ar vairākiem vadošajiem Latvijas pianistiem, to vidū bijuši Vestards Šimkus, Reinis Zariņš, bet tagad arī Andrejs Osokins.

Jau koncerta pirmā daļa vēstīja par Šostakoviča, Prokofjeva un Kalsona mūzikas emocionālo, stilistisko un konceptuālo kontrastu daudzpusīgo dialogu, kā rezultātā katra autora daiļrades individuālās īpašības atklājās sevišķi uzskatāmi un spilgti. Vispirms – Dmitrija Šostakoviča jaunības gados tapušā divdaļu cikla spraigā un avangardiskā izteiksme, kas, bez šaubām, uzreiz atgādināja par 1. simfoniju – tikai ar to atšķirību, ka komponista muzikālā rakstība šeit bija vēl izaicinošāka, vairākkārt pat radot priekšstatu, ka Šostakovičam šeit aktuālāka bijusi nevis tematiskā attīstība, bet gan groteskas un spalgas tembru un harmoniju saskaņas kā vērtība pati par sevi. Tūlīt pēc tam kā pretstatījums – “Leitnanta Kižē” svītas atturīgais neoklasicisms, kur Prokofjevs bija atvēlējis pienācīgu vietu arī līksmi folkloristisku intonāciju uzbrāzmojumiem, un šī mūzika, starp citu, pārsteidzoši sasaucās ar Kalsona “Kāzu dziesmām”, kur arī varēja ieklausīties daudznozīmīgos rāmas melanholijas un gaišu, raksturā aktīvu noskaņu savijumos. Un Romualda Kalsona svīta tieši tāpat izskanēja īstajā laikā, ļaujot šo opusu salīdzināt ar Pētera Vaska “Laudu” un secināt, ka tautas mūzikā rastie estētiskie impulsi un melodiskie motīvi abos skaņdarbos guvuši kompozicionāli krāšņu un vērienīgu izpausmi.

Par šīm daudzslāņainajām muzikālajām paralēlēm ne mazāk priecēja pašas interpretācijas. Varēja just, ka Ainārs Rubiķis darbā ar orķestri “Rīga” konsekventi īstenojis savu skanējuma modeli, ko raksturoja detaļu precizitāte, intonatīva tīrība, tembrāli skaidrs kolorīts un emocionāli izkopts vēstījums. Orķestra priekšnesumu muzikālā kopaina līdz ar to patiešām izklausījās jūtami citādāka nekā citos koncertos, un te dzirdamā izsmalcināto nianšu gamma liecināja par katras interpretācijas slīpējumu, kas tikai piešķīra papildu izteiksmīgumu gan Šostakoviča mūzikas dinamiskajam spožumam, gan Prokofjeva un Kalsona skaņdarbu plastiskajai tēlainībai. Un profesionāli līdzvērtīgā līmenī aizritēja arī programmas otrā daļa – vispirms ar Šostakoviča 2. klavierkoncertu, pēc tam ar svītu no Prokofjeva baleta “Romeo un Džuljeta”.

Ar Šostakoviča abiem klavierkoncertiem ir līdzīgi kā ar Morisa Ravela diviem šī žanra paraugiem – katrs opuss ir tik atšķirīgs, ka grūti izšķirt, kurš no tiem saucams par izcilāku. Vienu gan var pateikt uzreiz – no visām Šostakoviča lielajām simfoniskajām partitūrām (piecpadsmit simfonijas un seši instrumentālie koncerti) 2. klavierkoncerts ir vienīgais, kuru neapēno dramatiski pārdzīvojumi un traģiskas skumjas. Pat otrās daļas nostalģisko izteiksmi ne, kuras liriskais skaistums, starp citu, visvairāk līdzinās tieši Ravela Sol mažora klavierkoncerta lēnajai daļai, paša Šostakoviča 1. klavierkoncerta estētiski komplicētajām dimensijām vēstot par pavisam ko citu. Andreja Osokina un Aināra Rubiķa kopīgi radītā interpretācija Šostakoviča 2. klavierkoncertam daudzējādā ziņā bija aizraujoša. Sadarbībā ar orķestri “Rīga” abi mākslinieki atrada precīzu balansu starp mūzikā paustajiem vitālajiem kāpinājumiem un romantisko plūdumu, un, ja atskaita pāris brīžus, kur pūtēji īsti nespēja tikt līdzi pianista virtuozitātei, viss izskanēja saliedētā un koncentrētā ritējumā, ļoti loģiski un vienlaikus ļoti emocionāli. Cita lieta, ka šī partitūras versija tomēr bija un palika vispārzināmā skaņdarba svešāds pārlikums un ne gluži izcilākajā orķestrācijas kvalitātē – tiesa, slavenais fagota spēlētais sākuma astoņu nošu motīvs nekur nebija pazudis un arī otrās daļas ievada dziedājums bez lieliem zaudējumiem pārcieta pārcēlumu no stīgām uz klarnetēm, taču citkārt priekšplānā dažbrīd izvirzījās dīvainas piebalsis, un skaņdarba tembrāli harmoniskajam izklāstam tas nekādi nenāca par labu.

Ainas no Prokofjeva baleta “Romeo un Džuljeta” šai ziņā vairāk tuvinājās simfoniskās partitūras tembriem un tekstūrām, un orķestra “Rīga” atklātā noskaņu gamma un muzikālais vēstījums arī šeit izpaudās plašā izjūtu diapazonā un profesionāli meistarīgā iedzīvinājumā – tieši tāpat kā Andreja Osokina piedevās spēlētajā Žana Sibēliusa “Valse triste”, kuru gan neapšaubāmi caurauda iepriekšminētās traģiskās skumjas, līdz ar to veidojot uzskatāmu kontrastu Šostakoviča opusam. Jācer, ka Šostakoviča 2. klavierkoncertu Andreja Osokina interpretācijā kādreiz būs iespēja dzirdēt arī oriģinālvariantā – ar simfonisko orķestri –, un turpat jāpiemin, ka viņš ir viens no nedaudzajiem, kas Latvijā spētu sniegt pilnvērtīgu atskaņojumu Šostakoviča monumentālajam 24 prelūdiju un fūgu ciklam, kas šeit nav spēlēts gadu desmitiem ilgi. Turpretī orķestris “Rīga” līdz šim, šķiet, nav muzicējis vismaz vēl ar vienu citu ievērojamu latviešu pianisti – Diānu Ketleri. “Sinfonietta Rīga” šo izdevību nesen izmantoja lieliskajā interpretācijā Albana Berga kamerkoncertam klavierēm, vijolei un pūšaminstrumentiem, un gan jau arī orķestra “Rīga” mākslinieciskajai vadībai atrastos kaut kas tikpat vilinošs.

Orķestris Rīga pierāda, ka spēj darboties ar apbrīnas cienīgu pulksteņmehānisma precizitāti. Taču kā latviski dēvēt symphonic band orķestrus?
Pagaidām vēl ir grūti pierast pie jaunā, kompaktā nosaukuma, ar kuru orķestris Rīga tikko sācis jauno sezonu. Roka tā vien ceļas atkal rakstīt smagnējo, gadiem ierasto – Profesionālais pūtēju orķestris Rīga, kas neatlaidīgi paskaidroja, ka šis nav parastais pūtēju orķestris, kādi mūs priecē, kad sagaidām ostā kuģus, maršējot svētku gājienos un uzstājoties laukumos ar defilē programmām. Šī ir augstākās klases mūzikas profesionāļu koncertvienība, kādas ASV, Nīderlandē un citās pūtēju zemēs tiek godātas par symphonic band, arī concert band un wind symphony. Taču kā lai pasaka latviski? Ja ir konstruktīva ideja, neslēpiet!
Atbilstību šādam – simfoniskās koncertvienības – statusam perfekti apliecināja orķestra Rīga sezonas atklāšanas koncerts 24. septembrī Lielajā ģildē, kurā tas sava jaunā mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Valda Butāna vadībā atskaņoja orķestrāli krāšņo un tēlaini aizraujošo Džeimsa Bārnsa 5. simfoniju Fēnikss un perfekti tika galā ar Džona Adamsa minimālisma opusu konveijeriski mehānisko monotonismu.
Viegli tas nav, jo orķestrim, pianistiem Antrai un Normundam Vīksnēm, vokālistēm māsām Ivetai un Inesei Romancānēm un Mārai Vaickovskai skaņdarbā Grand Pianola Music ilgāk nekā pusstundu ir jāmuzicē tik bezkaislīgi un precīzi kā perfekti noregulētiem pulksteņmehānismiem. Turklāt kopskaņā jākoordinējas ar nelielu laika nobīdi, kas rada iestrēgušas skaņuplates efektu. Ne velti skaņdarba nosaukumā – pianola – piesauktas pašspēlējošās klavieres, kas tika izgudrotas XIX gadsimta beigās un bija modē XX gadsimta sākumā. Komponista iedvesmas avots gan bijis paša redzēts vai izdomāts sapnis, kurā viņam pa šoseju neatlaidīgi tuvojas divi lieli, melni limuzīni. Tie pārvērtušies divos pārsteidzoši garos Steinway koncertflīģeļos, kuru dunoņa komponistam atgādinājusi Sanfrancisko konservatorijas gaiteņos ikdienā dzirdamo mūzikas skaņu jūkli. Turpat Sanfrancisko 1982. gadā notika jaunā opusa pirmatskaņojums ar pašu autoru pie diriģenta pults, kuram publikas vairākums skaļi kliedzis «bū!».
No Džona Adamsa Lielās pianolas tomēr nesagaidīju to hipnotisko transu, kādu sniedz labākie amerikāņu minimālisma paraugi. Tas tikai parādīja, ar cik sarežģītiem uzdevumiem spējīgs tikt galā orķestris Rīga un tā jaunais galvenais diriģents. Visu cieņu, tomēr šis pārbaudījums šķiet pašmērķis, jo darba monotonais ritējums nespēj visu laiku piesaistīt klausītāju uzmanību. To izkonkurēja paša Adamsa spilgtais, asociatīvi trāpīgais Īsais brauciens ātrā mašīnā/Short Ride in a Fast Machine veiksmīgā pārlikumā simfoniskajam pūtēju orķestrim. Īstā, dzīvā, krāsām un saviļņojošiem tēliem piepildītā pasaule bija Džeimsa Bārnsa 5. simfonija Fēnikss – pārsteigumiem bagāts, iedvesmojošs ceļojums no Elēģijas (Eulogy, 1. daļa) līdz Gavilēm (fināls), un tieši Sapņojumā (Reverie, 3. daļa) tvertās, monumentāli ainaviskās skaņu vīzijas dēļ bija vērts sacerēt un atskaņot visu simfoniju.

Mūsdienu kultūras forums “Baltā nakts” 5. septembrī Rīgā norisinājās jau desmito gadu, un šoreiz vilinošas bija arī daudzveidīgās programmas muzikālās norises.

Tās aptvēra plašu stilistisko diapazonu – par akadēmiskajai mūzikai vistuvāko saucams profesionālā pūtēju orķestra “Rīga” koncerts Lielajā ģildē. Festivāla “Skaņu mežs” uzaicinātā saksofonista Tonija Bevana un arfista Rodrija Deivisa priekšnesums visdrīzāk atbilstu eksperimentālā džeza definīcijai, bet turpat Anglikāņu baznīcā iepazītā franču dueta “Plapla Pinky” un ērģelnieces Sindijas Kastillo uzstāšanās liecināja par “Skaņu meža” uzmanības centrā nokļuvušo viesmākslinieku vēlmi saliedēt klasiskās skaņumākslas un elektroniskās mūzikas izteiksmi.

Diriģenta Jāņa Retenā vadītā pūtēju orķestra “Rīga” programma tika pieteikta kā multimediāls koncerts “Pastāvēs, kas pārvērtīsies”. Viens no slavenākajiem Raiņa citātiem pieteikumā vēstīja par ieceres atbilstību Raiņa un Aspazijas 150 gadu jubilejas svinībām, šim notikumam par godu aicinot visjaunākās paaudzes komponistus uzrakstīt skaņdarbus. Latvijā studējošo Džekinu Pusonu iedvesmoja Raiņa dzejas rindas, Lindu Leimani un Santu Bušs – Aspazijas daiļrade. Platona Buravicka radošās idejas pamatā ir abu dzejnieku jūtas un attiecības Aspazijas dzejoļa “Tāda es esmu” atspulgā. Jēkabs Nīmanis savā skaņdarbā turpinājis izrādē “Raiņa sapņi” iesāktos motīvus, savukārt Ieva Klingenberga, Armands Aleksandravičs un Laura Gustovska radīja elektroakustiskās versijas trim Emīla Dārziņa un Jāzepa Vītola kora dziesmām ar abu latviešu literatūras klasiķu vārdiem. Līdzšinējā pieredze brīdina, ka šādu ideju īstenojums, dažādiem komponistiem rakstot jaundarbus par vienu iepriekšdotu tēmu, biežāk izvēršas katastrofā, nevis mākslinieciski pārliecinošā veikumā, taču šoreiz iznākums daudz vairāk priecēja nekā nokaitināja. Par pirmo muzikālo veiksmi atzīstams Džekina Pusona opuss “Vēja nestas lapas”, kas atkal apliecināja komponista spilgtā individuālā rokraksta poētisko ievirzi un prasmi tematiskā materiāla plūsmas ietvert loģiskā struktūrā, šoreiz kolorīti izmantojot pūtēju orķestra tembrālās un dinamiskās iespējas. Otrā veiksme – Platona Buravicka partitūra “Tāda es esmu”, kur trāpīgās melodiskās intonācijas, ritmiskais spriegums un precīzais formas risinājums neapšaubāmi atklāja autora kompozicionālo izdomu. Par trešo veiksmi var nosaukt Lindas Leimanes “Art Deco”, kas uzrunāja ar komponistes veidotā tematisma saistošu, tembrāli izteiksmīgu un konceptuāli daudzslāņainu izklāstu.

Latviešu oriģinālmūzika vienmēr bijusi būtiska pūtēju orķestra “Rīga” repertuāra daļa, un arī DJ Monsta nebūt ne pirmo reizi pievērsies elektroniska skaņu celiņa sapludinājumam ar akadēmiskās mūzikas principos balstītu priekšnesumu. Tādēļ atskaņotāju sniegums nelika vilties arī šoreiz, neraugoties uz to, ka pūtēju spēle dažbrīd noteikti varētu būt bijusi precīzāka un drošāka. Triju parafrāžu vidū interesantākā šķita Armanda Aleksandraviča versija par Jāzepa Vītola dziesmu “Karaļmeita”, vienlīdz izsmalcināti un vērienīgi paplašinot un pārveidojot sākotnējo tematisko materiālu; Ievas Klingenbergas fantāzija Dārziņa kora dziesmā “Mēness starus stīgo” visvairāk izpaudās elektroakustiskajās intermēdijās. Savukārt Lauras Gustovskas vēlme piešķirt Dārziņa “Lauztajām priedēm” postmoderni ironisku raksturu saistīja ar komponistes profesionālajām iemaņām.

Avots