Orķestris “Rīga”

Kur tā Rīga?

Baltijas jūras krastos, pasaules zemju un valstu krāšņajā kartē, mūžsenis iezīmējušās t r ī s, apjomos šķietami necilas, bet folkloras bagātībās un tautu mākslinieciskajos talantos izcili apdāvinātas, “māsas”: ziemeļpusē – IGAUNIJA (ar savu galvaspilsētu – Tallinu), dienviddaļā – LIETUVA (ar galvaspilsētu Viļņu), bet starp abām kaimiņienēm – LATVIJA (ar tās 800-gadīgo, bīskāpa Alberta nodibināto RĪGU). Zilo ezeru un upju zilgmju, zaļo mežu, pakalnu un pļavu smaržu ieskautā Baltijas trijotne,globāli pazīstama ar savu a cappella daudzbalsīgo kordziedāšanas kultūru un no tās gadsimtu garā gaitā izaugušo unikālo dziesmu svētku tradīciju. Bet ne tikai…

Dziedāšana kopā ar “pūtēju koriem”.

Eiropas mūzikas vēsturei raksturīgi, Baltijas valstu tautu sadzīvē izsenis, blakām kordziedāšanai, iesakņojusies arī instrumentālās muzicēšanas māka. It sevišķi pūšamo instrumentu spēles iemaņas. Tās Latvijā, jau gadu desmitus pirms pirmajiem latviešu dziesmu svētkiem (Rīgā, 1873. gadā), pateicoties Kurzemes (Irlavas) Skolotāju Semināra mūzikālo disciplīnu iedibinātājam – ērģelniekam un diriģentam Jānim BĒTIŅAM (1835-1912),ir neatņemama kopkoru sadziedāšanās sastāvdaļa visos tālākajos latviešu (tāpat kā – izrādās – līdzīgi arī igauņu, lietuviešu) dziesmu un deju svētkos… Ne jau velti, kopš XIX gadsimta 60./70. gadu latvju tautas pirmās nacionālās atmodas laikmeta,Latvijā populārās lielāka vai mazāka apmēra pūtējorķestru amatieru grupas un to priekšnesumus, tiklab sadzīvē, kā presē mēdza saukt par “pūtēju koriem”.

Kas tos organizēja? Kas diriģēja?

Pēdējo divu gadsimtu aizvien plaukstošākās kultūras norises Latvijā, uzkrājušas ziņas par ne mazumu izciliem sabiedriskajiem darbiniekiem – galvenokārt Skolotāju Semināru absolventiem – kordziedāšanas, instrumentālmuzicēšanas, teātra spēlēšanas, tautas deju dejošanas, sportošanas, entuziastiem – t. i. par skolotājiem.Viņi, tiklab novadu centros, kā, it īpaši, lauku pagastos, blakām kordziedāšanas, tautisko deju kopu uzstāšanās un teātra trupu spēlēšanas aktivitātēm, nesavtīgi izkopuši arī pūtējorķestru muzicēšanas tradiciju. Kad XIX g. s. beigu – XX g.s. sākuma cēlienā, no Krievijas un Rietumeiropas konservatorijām, latviešu mūzikā atgriežas augstāko izglītību ieguvušie tautieši – profesionālie mūziķi, to skaitā dzirdami un redzami arī daudzi pirmie latviešu pūšaminstrumentu spēles speciālisti. Ne tikai diplomēti solisti, bet talantīgi diriģenti-komponisti. Slavenākie no tiem: mežradznieki Jurjānu Andrejs (1856-1922)un Juris Jurjāns (1861-1940), trompetists Nikolajs Alunāns (1863-1919), fagotists Jānis Vītoliņš (1886-1955), trombonists Kārlis Izarts (1894-1966), flautists Kārlis Štrāls (1893-1965), vēl citas icilības. Tām rūp, lai amatieru – vietējo pūtēju orķestru vienības – “izlauztos” no zaļumballes valšu, polku un maršu, kā arī daudzo izklaides žanru šaurajiem ietvariem, pakāpeniski iesakņojoties pasaules mūzikas literatūras vērtību aizvien plašākā repertuārā. Šajā virzienā pirmos spilgtākos piemērus klausītājiem jau XIX g. s. 80/90 gados rāda visā Latvijā lielu ievērību guvušais brāļu Jurjānu mežragu kvartets. Tas patīkami pārsteidz toreizējo sabiedrību ar četrbalsīgā “pūtēju kora” daudzajos koncertos demonstrētajām latviešu nopietnās un cittautu klasiskās mūzikas literatūras mākslinieciski nezūdošajām vērtībām.

Tālākajā uzplauksmē vadošā ir latvju militāro orķestru pašdarbība.

Pateicoties t.s. kara kapelmeistaru prasīgajai gaumei un profesionāli perfektajai varēšanai, XX gadsimta sākuma Pirmā pasaules kara deviņos latviešu brīvprātīgo strēlnieku varonīgajos pulkos, vēlāk – visas 1918. gada novembrī jaundibinātās Latvijas brīvvalsts apjomīgajos obligātā karadienasta armijas astoņpadsmit militārajos orķestros (ar kopumā vismaz 600 muzikantiem un apmēram 30 slaveniem kapelmeistariem), vislielāko atzinību pelna daudzu mūsu toreizējo pūtējorķestru diriģentu saturā nopietnā un mākslinieciski augstvērtīgā koncertdarbība. Tā raksturo gan Pirmā pasaules kara laikmeta pārstāvjus: Ādolfu Ābeli (1889-1967* [še un tālāk “zvaigznīte” nozīmē, ka mūziķis miris ārpus Latvijas – trimdā!] ), Pēteri Banderu (1906-1962*), Artūru Bobkovicu (1885-1959), Pāvulu Jurjānu (1866-1948), Teodoru Reiteru (1884-1956*) Jāni Reinholdu (1882-1948)un citus, gan XX g.s. 20/30. gadu karavīru pūtējorķestru attīstībā jau atzīmēto Juri Jurjānu, kam blakām vēsturiski nozīmīgi devumi pieder arī Ludvigam Grēzam (1878-1939), Gothardam Helmanim (1884-1956), Ferdinadam Košam (1871-1939), Ernestam Kuskēvicam (1889-1981*), Kārlim Paucītim (1891-1967), Alfrēdam Sprincim (1906-2002*) un vēl pēc Otrā pasaules kara Latvijā darbīgajiem kādreizējiem armijas kapelmeistariem – padomju okupācijas gadu c i v i l o pūtēorķestru vadoņiem – pedagogiem un slaveniem diriģentiem – viņu vidū Augustam Krisbergam (1912-1981), Jānim Ozoliņam (1906-1981), Kārlim Ozolam (1905-1994), Jānim Skujiņam (1891-1963), Jānim Palkavniekam (1890-1972), kā arī daudziem, daudziem citiem pūtēju orķestra žanra vecmeistariem…

No slavenāko senioru ietekmēm nāk XX g.s. otrās puses latviešu pūtējmūzikas jaunāko paaudžu izcilības – Mūzikas vidusskolu un LVK absolventi – ap 70 pēckara civilo pūtējorķestru dalībnieki, kā arī viņu vadoņi – enerģiskie diriģenti. To plašajā sarakstā pašreiz ir vietā izcelt Jelgavas un Daugavpils pūšamo instrumentu spēles tradicijās izaugušo trombonistu – vēlāko J. Vītola Latvijas Valsts Konservatorijas-Mūzikas akadēmijas profesoru – ļaužu apjūsmoto un mīlēto Dziesmu svētku apvienoto pūtējorķestru, kā arī visas Latvijas pūtējorķestru salidojumu virsdiriģentu, komponistu – p i r m ā Latvijas profesionālā pūtēju orķestra RĪGA dibinātāju, tā ilggadējo galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju

Gunāru ORDELOVSKI (1927.28.III, Jelgavā – 1990.27.X, Rīgā).

Par pēckara laikmeta izcili talantīgo un vispusīgo latviešu mūziķi – nenogurdināmo asprāti, sadzīvē reti saulaino optimistu – interesentiem iesaku manu 1997. gada monogrāfiju (TMC izdevumā) LATVJU PŪTĒJMŪZIKAS LIELAIS ŠĶELMIS. Tajā esmu centies atainot viņa radošā mūža temperamentīgo kūsājumu no mūsu abu ilggadīgās, draudzīgās kopdarbības pozicijām, kas tvertas neeksistējošas, bet dokumentāli precīzas Gunāra Ordelovska DIENASGRĀMATAS formā. Apdāvinātais jelgavnieks LVK ieguva trombonista (1949., Kārļa Izarta speciālajā klasē) un komponista (1968., Ādolfa Skultes kl.) diplomus. Sāka kā “ierindas” mūziķis Latvijas Radio simfoniskajā orķestrī (1945.-1950.), drīz vien kļūdams par Filharmonijas ansambļa “Sakta” (1950., vēlākās “Daile”), māksliniecisko vadītāju. Ar 1953. gadu bija Rīgas Operetes teātra galvenais diriģents. Paralēli strādāja par Latvijas Radio “Lauku kapellas” šefu, sarakstot paša vadītajiem ansambļiem simtos skaitļojamas tautiska stila oriģinālkompozīcijas un tautas dziesmu-deju apdares. Bija pedagogs. Mūža briedumā reālizēja savu sen loloto sapni – Latvijas pirmā profesionālā pūtēju orķestra nodibināšanu (par godu Latvijas galvaspilsētai, ar nosaukumu “Rīga” – 1972.gada 6. septembrī).

Jaundibinātā orķestra toreizējo apbrīnojami aktīvo un vispusīgo koncertdarbību raksturo tā līdzdalība it visos latviešu Dziesmu un deju svētkos (sākot ar XVI – 1973.), visās Latvijas KS rīkotajās Mūzikas Dienās (sākot ar 1978. gadu Alūksnē), Latvijas pūtēju orķestru Salidojumos (sākot arPiekto – Ludzā, 1979.), tāpat Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos (sākot ar IV – 1979.), starptautiskajos studentu svētkos “Gaudeamus” (sākot ar VIII, 1981.) un desmitos citos brīvdabas sarīkojumos. Tajos, tāpat orķestra pirmajos ārzemju ceļojumos (Rostokā – 1975., Maskavā – 1976., Erevānā – 1981., otreiz Maskavā – 1982., Murmanskā – 1984., Holandes un Dānijas pilsetās – 1990. vasarā), repertuāra centrā vienmēr ir latviešu mūzika, ne mazums arī paša profesora skaņdarbi (līdz viņa nāvei, lielāka un mazāka apjoma dažāda žanra oriģināldarbu un apdaru rokrakstosesmu saskaitļojis 663 nosaukumus !) – mākslinieciski augstas klases visdažākā veida latviski-tautiskus mūsu mūzikas XX g. s. 50.-90. gadu meistarības paraugus…

Orķestra “Rīga” darbības sākumos Gunāram Ordelovskim blakām stāvēja vairāki pieredzējuši pūtēju orķestra mākslas speciālisti – galvenā diriģenta asistenti (Jānis Gercāns, Jānis Kronītis, Aivars Krūmiņš, arī Jakobs Raskins), kuru līdzdalībai pašreizējā jubilāra – 35-gadīgā profesionalā orķestra vēsturē ir vairāk, vai mazāk epizodisks raksturs, toties tā mākslinieciskajā izaugsmē vislielako ieguldījumu ir devis profesors

Mendelis BAŠS (1919.14. IV, Rīgā) – viens no šobrīd gados vecākajiem Latvijas diriģentiem – komponistiem, kurš mūzikas studijas konservātorijā bija sācis vēl prof. Jāzepa Vītola laikos (1937.), bet tās varēja atjaunot tikai pēc Otrā pasaules kara, LVK 1948. gadā iegūstot komponista (Ā. Skultes kl.) un 1950. gadā simfoniskā orķestra diriģenta (Leonīda Vīgnera kl.) diplomus. Viņam kopš 1974. gada ir laime, stādāt roku rokā ar Gunāru Ordelovski par mūsu galvaspilsēta profesionālā orķestra otro diriģentu, “RĪGAS” tālāko vadību tikai ar 1991. gada 13. novembri (pēc orķestra galvenā diriģenta kandidātu neliela iekšējā konkursa, vadības grožus nododot sacensnības uzvarētājam) pāragri mirušā Maestro uzticamajam domu biedram, radošo principu konsekventajam sekotājam, pūšamo instrumentu mākslas topošajam maģistram – J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas vēlākajam profesoram

Jānim PURIŅAM (dzimis Dobeles rajona Bēnē, 1960.7. VI ). Apdāvinātais mūziķis J.Vītola LVK ieguvis trompetista (1984., Georga Sniķera kl.) un simfoniskā orķestra diriģenta (1986., Vasilija Sinaiska kl.) diplomus. Ir daudzpieredzējis pedagogs, pūtējorķestra “Jūrmala” diriģents. No 1995. gada līdz mūsdienām J.Vītola LMA Pūšaminstrumentu katedras vadītājs. Sekojot priekšgājēju tradicijām, Jānis Puriņš panācis ne tikai “Rīgas” aktīvas koncertdarbības stabilitāti Latvijā (ik gadu ap 120 uzstāšanās; daudzas no tām kopdarbībā ar Rīgas kamerkori. “Ave Sol”, sieviešu kori “Dzintars”, LU jaukto kori “Juventus”, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas zēnu kori, Rīgas Doma skolas meiteņu kori), bet iedibinājis “Rīgas” koncertciklus MUSICA SACRA (kopš 2004. gada galvaspilsētas baznīcās) un EURO CONCERTO. Pēc koncertturnejas Spānijā (1993.), plaši izvērsusies latviešu – cittautu aktīva mūzikalās sadraudzības tradicija, kurai pateicoties, Jāņa Puriņa studenti LMA un viņa vadītie orķestranti, guvuši neierobežotas iespējas, sekot līdzi pūšamo instrumentu globālajām aktualitātēm; iepazīt daudzus ārzemju speciālistus – pūtējmūzikas komponistus un diriģentus, kas ciemojušies Latvijā, sadarbodamies ar “Rīgu”, (alfabēta secībā: no Beļģijas, Čehijas, Francijas, Itālijas, Lietuvas, Luksemburgas, Nīderlandes, Norvēgijas, Zviedrijas un vēl citām valstīm). Par Gunāra Ordelovska iedibināto pūtēju orķestra mākslas principu turpinājumu, spilgti runā arī pašreizējo jubilāru veiksmīgie radošie kaontakti ar mūsdienu latviešu komponistiem – vērtīgu jaundarbu dāvinātājiem “Rīgas” repertuāram ( Alvīlu Altmani, Pētera Butānu, Līgu Celmu, Romualdu Kalsonu, Juri Karlsonu, Vilni Šmīdbergu un vēl daudziem citiem “pašmāju” skaņražiem).

Kopš 2007. gada 1. jūlija Jānis Puriņš no darba “Rīgā atteicies un 2007./2008. gada sezonā mākslinieciskā vadītāja pienākumus pilda jaunais, daudzsološais diriģents Andris Poga.

________________________________

Šeit 2007. gadā tika pabeigts  prof. Oļģerta Grāvīša pētījums par Profesionālā pūtēju orķestra “Rīga” vēsturi.