Ar koncertu Lielajā ģildē trešdien, 15. aprīlī, izskanēja profesionālā pūtēju orķestra “Rīga” organizētais pavasara festivāls “Windstream”.
Koncerts tika gaidīts ar cerībām un nelika vilties – sevi attaisnoja gan neierasti nopietnā programmas izvēle, gan orķestra mūziķu sadarbība ar klāt pieaicinātajiem interpretiem – kādreizējo pūtēju orķestra “Rīga” un tagadējo Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra māksliniecisko vadītāju Andri Pogu un pianistu Reini Zariņu. Ņemot vērā, ka neviens no programmā iekļautajiem skaņdarbiem nav uzskatāms gluži par šedevru, viss varēja izvērsties pavisam citādi, taču mūziķu radošās dotības repertuāra īstenojumam piešķīra papildu vērtību, un jācer, ka šādas uzstāšanās gūs pienācīgu turpinājumu.
Parasti pūtēju orķestra koncerti, lai cik labi būtu iepazīti pirms tam, sākumā vienmēr pārsteidz ar dinamiski spēcīgās un masīvās skaņas intensitāti. Taču šoreiz diriģents un orķestris bija izvēlējušies pretēju ceļu, vispirms aicinot ieklausīties Žana Fransē “Eksotisko deju” izsmalcinātajos tembru vijumos. Arī emocionālā ziņā programma piedāvāja citādu variantu, nekā parasti – no franču mentalitātes caurstrāvota viegluma virzoties cauri Stravinska mūzikā rodamām jau stipri drūmākām un daudznozīmīgākām noskaņām uz Džeimsa Bārnsa 3. simfonijā pausto traģiku koncerta otrajā daļā. “Eksotiskās dejas” turpretī atklāti parāda, cik brīvi un atraisīti trīspadsmit mūziķu ansamblī jūtas vienpadsmit pūšaminstrumentālisti un divi perkusionisti – šajā ziņā interpretiem nekādu būtisku grūtību nebija. Dzidrs, izkopts un niansēts skanējums raksturoja gan flautu un oboju, gan klarnešu un mežragu sniegumu, katram instrumentam meistarīgi iedzīvinot savu solopartiju. Diriģenta vadība nodrošināja ne tikai balansu starp pūtējiem un perkusijām, muzikālajai domai tā piešķīra arī nepieciešamo trāpīgumu. Tas izrādījās jo īpaši aktuāli tādēļ, ka neparasti lakoniskajā astoņu daļu ciklā, kur komponists tematisko materiālu dažbrīd ir paudis pavisam aforistiskā formā, mūzika kopumā neizceļas ar īpašu individualitāti.
Pūtēju orķestrim “Rīga” Igora Stravinska koncerts klavierēm un pūšaminstrumentiem vairs nav jaunatklājums, jo to pirms sešiem gadiem – arī kopā ar Andri Pogu – spēlēja Arta Arnicāne. Pārbaudījums gan, jo teju visas Stravinska partitūras, kas tapušas pēc tembrāli krāšņā un emocionāli kontrastainā krievu stila, katrā interpretācijā no jauna uzdod jautājumu, kā šo mūziku spēlēt, lai tā neatstātu vienīgi racionāli dzelžainas konstrukcijas iespaidu. Un orķestra mākslinieki Andris Poga un Reinis Zariņš uz šo jautājumu atbildēja spīdoši. Teicamā sadarbībā ar orķestri un diriģentu pianists spēja piepildīt mūzikas intelektuālo struktūru ar spilgtu un uzrunājošu vēstījumu. Turklāt tā, ka klausītājs varēja izsekot gan partitūras dramaturģiskajai arhitektonikai, gan skaņurakstā ietvertajām domām un izjūtām. Secinājumi bija aizraujoši – pirmkārt, Reinis Zariņš un Andris Poga atklāja, ka šajā koncertā, it īpaši lēnajā vidusdaļā, rodamās eksistenciālās refleksijas Stravinska daiļradi vieno gan ar Johana Sebastiāna Baha, gan Dmitrija Šostakoviča pasaules redzējumu. Otrkārt, pianists un diriģents līdzās mūzikas filozofiskajām zemstrāvām vienlīdz spilgti akcentēja arī to pretpolu, liekot nojaust, ka neoklasicisma izteiksmes līdzekļi Stravinskim bijuši nepieciešami vien tādēļ, lai distancētu ironiju un grotesku novestu līdz atklātam izsmieklam. Par vēl kādu būtisku šīs interpretācijas vērtību saucams arī īpaši saliedētais dialogs starp orķestri un solistu, pārsteidzoši izteiksmīgiem un mirdzošiem tembriem pašiem par sevi izskaidrojot, kādēļ komponists bija izvēlējies tik neordināru instrumentācijas un faktūras modeli. Atliek vien pieminēt, ka pianista piedevās spēlētā “Krievu deja” no baleta “Petruška” raksturojama kā izcils Stravinska interpretācijas paraugs.
Amerikāņu mūsdienu komponista Džeimsa Bārnsa 3. simfonijas tapšanu iezīmējušas personiskas sēras, un pats autors atzinis, ka to var saukt par “Traģisko simfoniju”. Arī profesionālā pūtēju orķestra “Rīga” atskaņojums nepārprotami liecināja par šīs mūzikas kvalitātēm – emocionālo piepildījumu, intonatīvi plastisku un savstarpēji kontrastējošu tematismu, saistošiem atradumiem orķestrācijā un prasmi savas radošās ieceres, izmantojot klasisku četrdaļīgu simfonijas ciklu, risināt tā, lai tas nebūtu izstiepti un vienveidīgi. Tiesa, simfonijas otrajā daļā uzmanība tomēr atslāba, jo Džeimsa Bārnsa opusa konvencionāli romantiskā valoda komponistu pārlieku aicināja izvēlēties drošus un pārbaudītus, taču stipri mazāk interesantus mākslinieciskos ceļus. Dažas iebildes raisīja arī pats priekšnesums, kurā vairāku orķestra grupu veikums atpalika no koka pūšaminstrumentiem. Ja reiz komponists ir speciāli uzrakstījis soloepizodi, piemēram, tubai, tad tā arī būtu precīzi jāizspēlē, taču skanējuma kopainai brīžiem pietrūka tīrības un slīpējuma. Tas gan pārlieku neaizēnoja pēdējos secinājumus – pirmkārt, tieši tajos koncertos, kuros profesionālais pūtēju orķestris “Rīga” uzstājies Andra Pogas vadībā, sasniegtas augstākās muzikālās virsotnes. Otrkārt, dodiet taču reiz iespēju dzirdēt Reiņa Zariņa uzstāšanos kopā ar Bostonas simfonisko, Berlīnes filharmonijas vai Amsterdamas “Concertgebouw” orķestri – pilnīgi neatkarīgi no tā, vai pie diriģenta pults būtu Andris Poga vai Seidzi Odzava.
