Mūsdienu kultūras forums “Baltā nakts” 5. septembrī Rīgā norisinājās jau desmito gadu, un šoreiz vilinošas bija arī daudzveidīgās programmas muzikālās norises.
Tās aptvēra plašu stilistisko diapazonu – par akadēmiskajai mūzikai vistuvāko saucams profesionālā pūtēju orķestra “Rīga” koncerts Lielajā ģildē. Festivāla “Skaņu mežs” uzaicinātā saksofonista Tonija Bevana un arfista Rodrija Deivisa priekšnesums visdrīzāk atbilstu eksperimentālā džeza definīcijai, bet turpat Anglikāņu baznīcā iepazītā franču dueta “Plapla Pinky” un ērģelnieces Sindijas Kastillo uzstāšanās liecināja par “Skaņu meža” uzmanības centrā nokļuvušo viesmākslinieku vēlmi saliedēt klasiskās skaņumākslas un elektroniskās mūzikas izteiksmi.
Diriģenta Jāņa Retenā vadītā pūtēju orķestra “Rīga” programma tika pieteikta kā multimediāls koncerts “Pastāvēs, kas pārvērtīsies”. Viens no slavenākajiem Raiņa citātiem pieteikumā vēstīja par ieceres atbilstību Raiņa un Aspazijas 150 gadu jubilejas svinībām, šim notikumam par godu aicinot visjaunākās paaudzes komponistus uzrakstīt skaņdarbus. Latvijā studējošo Džekinu Pusonu iedvesmoja Raiņa dzejas rindas, Lindu Leimani un Santu Bušs – Aspazijas daiļrade. Platona Buravicka radošās idejas pamatā ir abu dzejnieku jūtas un attiecības Aspazijas dzejoļa “Tāda es esmu” atspulgā. Jēkabs Nīmanis savā skaņdarbā turpinājis izrādē “Raiņa sapņi” iesāktos motīvus, savukārt Ieva Klingenberga, Armands Aleksandravičs un Laura Gustovska radīja elektroakustiskās versijas trim Emīla Dārziņa un Jāzepa Vītola kora dziesmām ar abu latviešu literatūras klasiķu vārdiem. Līdzšinējā pieredze brīdina, ka šādu ideju īstenojums, dažādiem komponistiem rakstot jaundarbus par vienu iepriekšdotu tēmu, biežāk izvēršas katastrofā, nevis mākslinieciski pārliecinošā veikumā, taču šoreiz iznākums daudz vairāk priecēja nekā nokaitināja. Par pirmo muzikālo veiksmi atzīstams Džekina Pusona opuss “Vēja nestas lapas”, kas atkal apliecināja komponista spilgtā individuālā rokraksta poētisko ievirzi un prasmi tematiskā materiāla plūsmas ietvert loģiskā struktūrā, šoreiz kolorīti izmantojot pūtēju orķestra tembrālās un dinamiskās iespējas. Otrā veiksme – Platona Buravicka partitūra “Tāda es esmu”, kur trāpīgās melodiskās intonācijas, ritmiskais spriegums un precīzais formas risinājums neapšaubāmi atklāja autora kompozicionālo izdomu. Par trešo veiksmi var nosaukt Lindas Leimanes “Art Deco”, kas uzrunāja ar komponistes veidotā tematisma saistošu, tembrāli izteiksmīgu un konceptuāli daudzslāņainu izklāstu.
Latviešu oriģinālmūzika vienmēr bijusi būtiska pūtēju orķestra “Rīga” repertuāra daļa, un arī DJ Monsta nebūt ne pirmo reizi pievērsies elektroniska skaņu celiņa sapludinājumam ar akadēmiskās mūzikas principos balstītu priekšnesumu. Tādēļ atskaņotāju sniegums nelika vilties arī šoreiz, neraugoties uz to, ka pūtēju spēle dažbrīd noteikti varētu būt bijusi precīzāka un drošāka. Triju parafrāžu vidū interesantākā šķita Armanda Aleksandraviča versija par Jāzepa Vītola dziesmu “Karaļmeita”, vienlīdz izsmalcināti un vērienīgi paplašinot un pārveidojot sākotnējo tematisko materiālu; Ievas Klingenbergas fantāzija Dārziņa kora dziesmā “Mēness starus stīgo” visvairāk izpaudās elektroakustiskajās intermēdijās. Savukārt Lauras Gustovskas vēlme piešķirt Dārziņa “Lauztajām priedēm” postmoderni ironisku raksturu saistīja ar komponistes profesionālajām iemaņām.
