ORĶESTRIS RĪGA VALSTS SVĒTKU PRIEKŠVAKARĀ

Armands Znotiņš
Latvijas Avīze, Kultūrzīmes
20.11.2019.

Pārlūkojot orķestra “Rīga” koncertprogrammas, jāsecina, ka tās ir pastāvīgi klātesošas Latvijas valstij svarīgās atceres dienās. Iepriekšējo sezonu orķestris noslēdza 4. maijā ar Viļņa Šmīdberga jubilejai veltītu koncertu, 14. jūnija programmā “In Memoriam” skanēja Pētera Vaska, Pētera Plakida un citu latviešu komponistu mūzika, īsi pirms Lāčplēša dienas izskanēja koncerts “Rīgas sargi mūzikā un kino”, bet tieši 18. novembrī orķestrim “Rīga” paredzēts uzstāties VEF Kultūras pilī, kur Valda Butāna vadītie pūšaminstrumentālisti sola Lauras Gustovskas, Santas Ratnieces un Matīsa Čudara jaundarbus, kā arī atgādinājumu par nedaudz agrāk radītajiem Jēkaba Nīmaņa un Armanda Aleksandravičus opusiem. Tātad – orķestris “Rīga” darījis ļoti daudz latviešu autoru daiļrades pastāvīgā aktualizācijā, un par to liecina arī 2019. gada 15. novembra koncerts Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, kur Jāņa Stafecka vadībā skanēja Andreja Jansona, Lolitas Ritmanis un Nika Gothama mūzika līdz ar Gundegas Šmites un Krista Auznieka partitūru pirmatskaņojumiem. Šī muzikālā notikuma pieteikumā vēstīts: “Koncerta “Vēstules Latvijai” programmā ietverti skaņdarbi, kas sacerēti to autoriem dzīvojot ārpus Latvijas”, un patiešām – ar aktrises Ilzes Ķuzules-Skrastiņas līdzdalību, Valdas Dreimanes dzeju un Mairas Reinbergas mākslas darbu reprodukcijām bagātinātais priekšnesums atsauca atmiņā koncertu ar līdzīgu koncepciju – programmu Latvijas Nacionālās bibliotēkas simtgades svinībās turpat Ziedoņa zālē. Un abu koncertu līdzību varētu definēt šādos vārdos – augsta līmeņa uzstāšanās ar visdažādākās kvalitātes mūziku.

Aiz cieņas pret Andreja Jansona diriģenta veikumu, ilgstoši un nopietni iedziļinoties citu latviešu komponistu partitūrās, par viņa paša uvertīras “Laimes reibonī” vērtību plašāk neizteikšos. Sekoja Lolitas Ritmanes rapsodija par mūzikas tēmām no animācijas filmas “Taisnības līga”, kas īsti neatbilda rapsodijas žanram – lirisks pieteikums gan bija, bet turpinājums ar tempa, rakstura, tematisma kontrastiem tā arī nepienāca. Vienīgais pienesums – apziņa, cik prasmīgi komponiste veido orķestrāciju, jo cauri noslīpētajiem pūtēju orķestra salikumiem lieliski varēja dzirdēt autores klāt pielikto čella tembru. Instrumentācijas parametri bijuši spēcīgākā puse arī Nika Gothama radošajā mūžā – viņa “Bakhanālijā” saksofonu kvartetam un pūtēju orķestrim četri tembra un diapazona ziņā atšķirīgie soloinstrumenti teicami sabalsojās gan ansambļa ietvaros, gan dialogā ar orķestra iedzīvināto krāsu paleti. Taču turpat arī ar visu pārējo komponista daiļradi saistītā problēma – mūzika plūst bez jebkādiem spilgtākiem pieturas punktiem tematiskā materiāla atlasē un dramaturģiskajā attīstībā, un galu galā no šī skaņuraksta atmiņā nepaliek gandrīz nekas.

Daudz lielāku gandarījumu radīja secinājums, ka arī ar Jāni Stafecki pie diriģenta pults orķestris “Rīga” muzicē augstā profesionālā kvalitātē – pūšaminstrumentu tembri skan tīri un izteiksmīgi, temporitma un dinamikas pretstati atklāti vienlīdz precīzi un plastiski, bet sadarbība ar Rīgas saksofonu kvarteta māksliniekiem – Katrīnu Kivlenieci-Cābuli, Arti Sīmani, Ainaru Šablovski un Baibu Tilhenu – vēstīja par visas interpretācijas kopainā saklausāmo spriegumu un impulsivitāti. Vēl jo vairāk – atskaņojuma radošā brīvība un nianšu gamma nezuda arī orķestra saskarsmē ar jūtami nopietnākiem un sarežģītākiem uzdevumiem, kas, protams, vienlaikus parādīja, ka arī diriģents Jānis Stafeckis ir ieguvis vērā ņemamu pieredzi laikmetīgās mūzikas kompleksitātēs un spēles noteikumos.

Par to varēja pārliecināties Gundegas Šmites cikla “Trīs gleznojumi mežā” un Krista Auznieka “Gaismup” pirmatskaņojumos, kas pavisam noteikti bija 15. novembra programmas gaidītākā un, man par lielu prieku, arī vērtīgākā daļa. Grieķijā dzīvojošās Gundegas Šmites mūzika Latvijā skan regulāri – vēl nesen Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris sezonas atklāšanā spēlēja viņas jaundarbu “Rītausmas dieve Ēosa”, un tagad arī pūtēju orķestrim rakstīta partitūra. No vienas puses, tik lielā mērā poētiska, sinestētiska un asociatīva, ka triptiha skaņuraksts patiešām raisīja paralēles ar Latvijas meža ainavām, no otras puses, šo opusu arī bez jebkāda programmatisma iespējams uztvert kā teicamu mūsdienu mūzikas paraugu – ar individualizētu harmonisko un tembrālo valodu, ar loģiski risinātu radošo domu un ar saturiski viscaur piepildītu dramaturģisko arhitektūru.

Arī ASV dzīvojošā Krista Auznieka mūziku atskaņo daudz – jāpiemin tikai, ka tieši 15. novembrī Honkongā Latvijas Radio koris piedalījās viņa operas “NeoArtic” uzvedumā. Atšķirībā no šīgada “Skaņu mežā” piedzīvotā jaundarba vai Gundegas Šmites triptiha Auznieka opuss “Gaismup” ir nedaudz mulsinošs, radot sajūtu, ka skaņdarba idejas īstenojumā notiek cīņa starp pozitīva rakstura koncepciju un realitātē dzirdamu disonanti saspringtu skaņurakstu ar neregulāriem muzikālās virzības un harmoniskās intensitātes kāpumiem un kritumiem. Rezultātā skaņdarba iecere, plānojums, struktūra guva pienācīgu noapaļojumu, kura gaitā klausītāji sastapās ar daudziem brīnišķīgiem atradumiem pūtēju orķestra tembros, saskaņās un artikulācijā, taču komponista norādītais ceļš uz gaismu jebkurā gadījumā izklausījās diezgan pretrunīgs.

Rezumējot – papildu prieks arī par to, ka datumā, kurā izpārdotā Lielas ģildes zālē Georgijs Osokins uzstājas ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, publika bija piepildījusi arī Ziedoņa zāli. Un pelnīti – acīmredzot šādā programmā savu gandarījuma daļu saņēma gan vecļaudis, gan avangarda mūzikas piekritēji. Bez šaubām, Gundegas Šmites “Trīs gleznojumi mežā” un Krista Auznieka “Gaismup” jāspēlē vēl un vēlreiz, klāt pievienojot arī orķestrim “Rīga” rakstītus Jāņa Petraškeviča, Rutas Paideres, Platona Buravicka un citu meistaru jaundarbus.