Divi noslēguma koncerti komponistu jubilejās

Ar konceptuāli viengabalainām programmām 2016. gada aprīlī pienācis noslēgums Baltijas Simfoniskajam festivālam un pavasara festivālam “Windstream” – un šie abi koncerti sasaucas vēl ar citiem nesen notikušajiem un tūlīt gaidāmajiem muzikālajiem notikumiem. Baltijas Simfoniskais festivāls, kuru kopā ar igauņu un lietuviešu māksliniekiem organizē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, savā šīgada pēdējā Rīgas koncertā – 8. aprīlī Lielajā ģildē – ar Pētera Vaska simfoniskā opusa “Lauda” atskaņojumu atzīmēja komponista 70. jubileju. Turpretī orķestris “Rīga” turpat Lielajā ģildē 12. aprīlī pavasara festivāla “Windstream” izskaņā uzmanību pievērsa Romualda Kalsona 80. gadskārtai, programmā iekļaujot svītu “Kāzu dziesmas”. Pētera Vaska mūziku šomēnes spēlē sevišķi daudz, un Baltijas Simfoniskā festivāla noslēguma programma te ir tikai viens no pasākumiem komponista jubilejas svinību gaitā, savukārt Romualda Kalsona dzimšanas diena gaidāma 7. septembrī, līdz ar to virkne koncertu ar viņa mūziku vēl priekšā. Taču vienlaikus orķestris “Rīga” un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris nav piemirsis arī citus jubilārus – 23. aprīlī pirms 125 gadiem pasaulē nāca Sergejs Prokofjevs, bet 25. septembrī 110. gadskārta ir Dmitrijam Šostakovičam. Protams, Prokofjeva un Šostakoviča darbu atskaņojumiem nekad nav bijis nepieciešams īpašs atgādinājums, toties uzmanību gan pievērš tas, ka 8. aprīlī koncertrepertuārā ietverta Šostakoviča 1. simfonija, 12. aprīlī – 2. klavierkoncerts, bet 20. aprīlī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncertā – 9. simfonija, visus šos lielas formas darbus vienojot īpašai vitalitātei, aizrautībai un spozmei, kas uz brīdi atstāja otrajā plānā Šostakoviča daiļradē tik ierastās traģiskās dimensijas un psiholoģisko kontemplāciju. Vai šāda izvēle notikusi par godu aizvien straujāk nākošajam pavasarim vai kāda cita iemesla dēļ – tas, visticamāk, paliks nezināms.

/ …. /

Orķestra “Rīga” organizētā pavasara festivāla “Windstream” noslēguma koncerts 12. aprīlī iezīmējās ar īpaši nopietnu un kvalitatīvu programmu – neviena darba, kas kaut ko nozīmētu vienīgi pūtēju orķestru repertuāra kontekstā, tā vietā izvēloties klasiskas vērtības atskaņotāju sastāvam piemērotā instrumentācijā. Sergeja Prokofjeva mūziku te pārstāvēja divas svītas – no mūzikas kinofilmai “Leitnants Kižē” un no baleta “Romeo un Džuljeta”, bet Dmitrija Šostakoviča daiļradi – uvertīra un fināls Ervīna Dresela operai “Nabaga Kolumbs” un 2. klavierkoncerts, klāt vēl pievienojot četras daļas no Romualda Kalsona svītas “Kāzu dziesmas”. Otra novitāte – iespēja dzirdēt, kā orķestris “Rīga” muzicēs diriģenta Aināra Rubiķa vadībā, savukārt trešā – sadarbība ar solistu; orķestris “Rīga” līdz šim uzstājies kopā ar vairākiem vadošajiem Latvijas pianistiem, to vidū bijuši Vestards Šimkus, Reinis Zariņš, bet tagad arī Andrejs Osokins.

Jau koncerta pirmā daļa vēstīja par Šostakoviča, Prokofjeva un Kalsona mūzikas emocionālo, stilistisko un konceptuālo kontrastu daudzpusīgo dialogu, kā rezultātā katra autora daiļrades individuālās īpašības atklājās sevišķi uzskatāmi un spilgti. Vispirms – Dmitrija Šostakoviča jaunības gados tapušā divdaļu cikla spraigā un avangardiskā izteiksme, kas, bez šaubām, uzreiz atgādināja par 1. simfoniju – tikai ar to atšķirību, ka komponista muzikālā rakstība šeit bija vēl izaicinošāka, vairākkārt pat radot priekšstatu, ka Šostakovičam šeit aktuālāka bijusi nevis tematiskā attīstība, bet gan groteskas un spalgas tembru un harmoniju saskaņas kā vērtība pati par sevi. Tūlīt pēc tam kā pretstatījums – “Leitnanta Kižē” svītas atturīgais neoklasicisms, kur Prokofjevs bija atvēlējis pienācīgu vietu arī līksmi folkloristisku intonāciju uzbrāzmojumiem, un šī mūzika, starp citu, pārsteidzoši sasaucās ar Kalsona “Kāzu dziesmām”, kur arī varēja ieklausīties daudznozīmīgos rāmas melanholijas un gaišu, raksturā aktīvu noskaņu savijumos. Un Romualda Kalsona svīta tieši tāpat izskanēja īstajā laikā, ļaujot šo opusu salīdzināt ar Pētera Vaska “Laudu” un secināt, ka tautas mūzikā rastie estētiskie impulsi un melodiskie motīvi abos skaņdarbos guvuši kompozicionāli krāšņu un vērienīgu izpausmi.

Par šīm daudzslāņainajām muzikālajām paralēlēm ne mazāk priecēja pašas interpretācijas. Varēja just, ka Ainārs Rubiķis darbā ar orķestri “Rīga” konsekventi īstenojis savu skanējuma modeli, ko raksturoja detaļu precizitāte, intonatīva tīrība, tembrāli skaidrs kolorīts un emocionāli izkopts vēstījums. Orķestra priekšnesumu muzikālā kopaina līdz ar to patiešām izklausījās jūtami citādāka nekā citos koncertos, un te dzirdamā izsmalcināto nianšu gamma liecināja par katras interpretācijas slīpējumu, kas tikai piešķīra papildu izteiksmīgumu gan Šostakoviča mūzikas dinamiskajam spožumam, gan Prokofjeva un Kalsona skaņdarbu plastiskajai tēlainībai. Un profesionāli līdzvērtīgā līmenī aizritēja arī programmas otrā daļa – vispirms ar Šostakoviča 2. klavierkoncertu, pēc tam ar svītu no Prokofjeva baleta “Romeo un Džuljeta”.

Ar Šostakoviča abiem klavierkoncertiem ir līdzīgi kā ar Morisa Ravela diviem šī žanra paraugiem – katrs opuss ir tik atšķirīgs, ka grūti izšķirt, kurš no tiem saucams par izcilāku. Vienu gan var pateikt uzreiz – no visām Šostakoviča lielajām simfoniskajām partitūrām (piecpadsmit simfonijas un seši instrumentālie koncerti) 2. klavierkoncerts ir vienīgais, kuru neapēno dramatiski pārdzīvojumi un traģiskas skumjas. Pat otrās daļas nostalģisko izteiksmi ne, kuras liriskais skaistums, starp citu, visvairāk līdzinās tieši Ravela Sol mažora klavierkoncerta lēnajai daļai, paša Šostakoviča 1. klavierkoncerta estētiski komplicētajām dimensijām vēstot par pavisam ko citu. Andreja Osokina un Aināra Rubiķa kopīgi radītā interpretācija Šostakoviča 2. klavierkoncertam daudzējādā ziņā bija aizraujoša. Sadarbībā ar orķestri “Rīga” abi mākslinieki atrada precīzu balansu starp mūzikā paustajiem vitālajiem kāpinājumiem un romantisko plūdumu, un, ja atskaita pāris brīžus, kur pūtēji īsti nespēja tikt līdzi pianista virtuozitātei, viss izskanēja saliedētā un koncentrētā ritējumā, ļoti loģiski un vienlaikus ļoti emocionāli. Cita lieta, ka šī partitūras versija tomēr bija un palika vispārzināmā skaņdarba svešāds pārlikums un ne gluži izcilākajā orķestrācijas kvalitātē – tiesa, slavenais fagota spēlētais sākuma astoņu nošu motīvs nekur nebija pazudis un arī otrās daļas ievada dziedājums bez lieliem zaudējumiem pārcieta pārcēlumu no stīgām uz klarnetēm, taču citkārt priekšplānā dažbrīd izvirzījās dīvainas piebalsis, un skaņdarba tembrāli harmoniskajam izklāstam tas nekādi nenāca par labu.

Ainas no Prokofjeva baleta “Romeo un Džuljeta” šai ziņā vairāk tuvinājās simfoniskās partitūras tembriem un tekstūrām, un orķestra “Rīga” atklātā noskaņu gamma un muzikālais vēstījums arī šeit izpaudās plašā izjūtu diapazonā un profesionāli meistarīgā iedzīvinājumā – tieši tāpat kā Andreja Osokina piedevās spēlētajā Žana Sibēliusa “Valse triste”, kuru gan neapšaubāmi caurauda iepriekšminētās traģiskās skumjas, līdz ar to veidojot uzskatāmu kontrastu Šostakoviča opusam. Jācer, ka Šostakoviča 2. klavierkoncertu Andreja Osokina interpretācijā kādreiz būs iespēja dzirdēt arī oriģinālvariantā – ar simfonisko orķestri –, un turpat jāpiemin, ka viņš ir viens no nedaudzajiem, kas Latvijā spētu sniegt pilnvērtīgu atskaņojumu Šostakoviča monumentālajam 24 prelūdiju un fūgu ciklam, kas šeit nav spēlēts gadu desmitiem ilgi. Turpretī orķestris “Rīga” līdz šim, šķiet, nav muzicējis vismaz vēl ar vienu citu ievērojamu latviešu pianisti – Diānu Ketleri. “Sinfonietta Rīga” šo izdevību nesen izmantoja lieliskajā interpretācijā Albana Berga kamerkoncertam klavierēm, vijolei un pūšaminstrumentiem, un gan jau arī orķestra “Rīga” mākslinieciskajai vadībai atrastos kaut kas tikpat vilinošs.